Kontrastīvā analīze ir divu valodu izpēte un salīdzināšana. Piemēram, to var salīdzināt ar angļu valodu ar latīņu valodu vai basku valodu ar irokēziem. Tas tiek darīts, aplūkojot pētāmo valodu strukturālās līdzības un atšķirības. Kontrastīvajai analīzei ir divi galvenie mērķi; pirmais ir valodu savstarpējo attiecību noteikšana, lai izveidotu lingvistisko ciltskoku. Otrs mērķis ir palīdzēt apgūt otro valodu.
Ideja par kontrastējošu analīzi radās, novērojot studentus, kuri mācās otro valodu. Katrs skolēns vai studentu grupa mēdza atkārtot tās pašas valodas kļūdas kā iepriekšējās grupās. Tas pārvērtās par pieņēmumu, ka kļūdas radušās tāpēc, ka skolēna pirmā valoda traucēja otrajai. Šī iejaukšanās notika tāpēc, ka skolēns piemēroja pirmās valodas noteikumus otrajai valodai, līdzīgi kā bērni piemēro regulāru vārdu noteikumus neregulāriem vārdiem.
Nopietni kontrastīvās analīzes pētījumi sākās ar Roberta Lado 1957. gada grāmatu “Linguistics Across Culture”. Tās galvenie principi un citi novērojumi par otrās valodas apguvi kļuva arvien ietekmīgāki 1960. un 70. gados. Tā balstījās uz lingvistiskajā relativitātē, kas pazīstama arī kā Sapira-Vorfa hipotēze, un kas uzskatīja, ka valodas struktūras ietekmē kognitīvo domāšanu. Tas noveda pie automātiskas vienas valodas noteikumu pārsūtīšanas uz citu valodu.
Kontrastīvās analīzes idejas attiecībā uz otrās valodas apguvi tiek uzskatītas par vienkāršotām. Viņi pieņem, ka visi studenti, kuri mācās vienu valodu un runā vienā dzimtajā valodā, pieļaus tādas pašas kļūdas kā cits. Tas neņem vērā individuālo atšķirību iespējamību. Tas arī nepalīdz skolēniem izvairīties no sistemātiskām kļūdām. Vienīgais palīgs šādiem skolēniem ir izplatīto kļūdu saraksti.
Kontrastīvā analīze nespēj atšķirt formālās valodas rakstītos noteikumus un neformālās valodas nerakstītos noteikumus. Tas arī neņem vērā atšķirības starp dialektiem. Lielākajā daļā kontrastīvo pētījumu tiek ņemti vērā valodu pamatelementi, piemēram, fonika un vārdu krājums, kā arī daudzu valodu strukturālās īpašības, tostarp tas, kā tās veido teikumus un maina vārdu formas.
Pētījumiem, kuros tiek salīdzinātas un pretstatītas dažādas valodas, joprojām ir sava loma valodas veidošanā un vēsturē. Valodu dzimtas koku un ģenealoģiju veidošana ir noderīga, lai izskaidrotu, kā veidojušās dažādas valodas un no kurienes tās nākušas. To izmanto arī dažādu valodu savienošanai.
Dažām valodām, piemēram, slāvu, ģermāņu un romāņu valodām, ir acīmredzama savstarpēja saikne, un tās atgriežas pie vispārējām proto valodām. Teorija ir tāda, ka katra valoda sākās kā dialekts un laika gaitā kļuva atšķirīgāka. Dažas valodas ir izolētākas un grūtāk izskaidrojamas, piemēram, basku un ungāru valoda. Citi, piemēram, japāņu valoda, izraisa domstarpības, jo daži uzskata, ka japāņu valoda ir unikāla, savukārt citi salīdzina ar korejiešu valodu un daudzām radniecīgām valodām, piemēram, okinavu, jaejamu un jonaguni.