Lācara sindroms, kas formāli pazīstams kā “automātiskā atdzīvināšana pēc neveiksmīgas kardiopulmonālās atdzīvināšanas”, ir atzīta medicīniska parādība, kurā pacients tiek pasludināts par mirušu pēc tam, kad visas dzīvības pazīmes ir pārtraukušas, lai pēkšņi atdzīvotos. Nosaukts Lācara vārdā, Bībeles personāžā, kuru Jēzus atdeva dzīvību pēc četru dienu nāves, sindroms rodas ļoti reti. Cilvēki, kuriem ir bijis Lācara sindroms, ir sirds slimnieki un pacienti ar obstruktīvu elpceļu slimību.
Ir vairākas teorijas par to, kā var rasties Lācara sindroms. Spontāna reanimācija var būt saistīta ar pacientam ievadīto medikamentu novēloto iedarbību. Piemēram, sirds slimniekiem var būt aizkavēta adrenalīna ievadīšanas ietekme. Pacientiem ar hiperkaliēmiju bikarbonāta iedarbība var ilgt ilgāku laiku, nekā paredzēts. Tomēr, kad šīs zāles beidzot sāk darboties, cirkulācija tiek spontāni atjaunota.
Var būt arī endovaskulāra aplikuma uzkrāšanās, kas pēc kardiopulmonālās atdzīvināšanas tiek noņemta pēc aizkavēta laika. Lai gan šī darbība kavējas, šī darbība ļauj sirdij atsākties. Visbeidzot, pacientiem ar obstruktīvu elpceļu slimību hiperventilācija un nespēja pareizi izelpot rada ievērojamu spiedienu krūtīs. Kad dzīvībai svarīgās pazīmes ir beigušās un pacients pārstāj elpot, šī hiperinflācija un no tā izrietošais spiediens var mazināties, ļaujot sākt normālu ķermeņa darbību.
Lācara sindroma rašanās var būt biežāka, nekā šķiet. Iespējams, ka par šo parādību netiek ziņots, jo tai var būt juridiskas un fizioloģiskas sekas. Piemēram, slimnīca un ārsts var būt juridiski atbildīgi par personas nepareizu pasludināšanu par mirušu un dzīvības glābšanas pasākumu pārtraukšanu, kas var saglabāt garīgās un fiziskās funkcijas. Var tikt apšaubīta iesaistītā personāla kompetence, un fizioloģisku skaidrojumu trūkums dažos gadījumos var radīt ievērojamu satraukumu un neticību.
Lācara sindroms medicīnas aprindām ir radījis vairākus jautājumus par nāves pārliecību un to, ko tas var nozīmēt dažām procedūrām. Piemēram, tādas situācijas kā nepukstoša sirds orgānu ziedošana, kad dzīvību uzturoša persona tiek atvienota tieši pirms ziedošanas, ir radījusi jautājumus par to, kad cilvēku var uzskatīt par mirušu. Izskanējuši arī citi jautājumi par to, kad jāpārtrauc reanimācijas darbi un cik ilgi pēc cilvēka nāves konstatēšanas jāveic autopsija. Daudziem cilvēkiem šī parādība liek atcerēties Viktorijas laikmeta praksi, kad mīļotais cilvēks tiek apglabāts ar auklu rokā, kas piestiprināta pie zvana virspusē, katram gadījumam.