Līča garneles ir mazas garneles, kas apdzīvo estuāros gar Ziemeļamerikas rietumu krastu no Aļaskas līdz Sandjego. Šīs garneles nav komerciāli svarīgas, izņemot Sanfrancisko līci, kur tās galvenokārt tiek nozvejotas, lai tās izmantotu kā ēsmu, lai gan daži cilvēki tās arī patērē. Tās ir interesantas arī kā indikatorsugas, jo tās ir jutīgas pret pārzveju, temperatūras izmaiņām, ķīmisko piesārņojumu un sāļuma svārstībām.
Šīm garnelēm, kas formāli pazīstamas kā Crangon franciscorum, ir nedaudz saplacināti tumši pelēki līdz dzeltenīgi pelēki ķermeņi un rozā acis. Viņiem ir dažādi alternatīvi nosaukumi, tostarp Kalifornijas garneles, melnās garneles, smilšu garneles, parastās garneles un zālaugu garneles, un tās dod priekšroku maigi sāļiem līču un estuāru ūdeņiem, nevis atklātajam okeānam. Sanfrancisko līcī tās ir visizplatītākās garneļu sugas.
Kad līča garneles nārsto, tās pulcējas vietās ar augstāku sāļumu. Šķiet, ka sāļuma līmenis ietekmē jauno garneļu attīstību, tāpēc biologi var izsekot garneļu populāciju kustībām un veselībai, lai noskaidrotu, kā sāļuma izmaiņas tās ietekmē. Tā kā daudzi estuāri ir pakļauti liela piesārņojuma riskam, šie vēžveidīgie ir arī ļoti noderīga indikatorsuga, jo tie var sniegt agrīnus brīdinājumus par piesārņojuma problēmu.
Līčos, kur notiek zveja un citas cilvēku darbības, līča garneles var izmantot arī, lai uzraudzītu cilvēka darbības ietekmi uz vidi. Tie ir izplatīta piezveja tīklos, tāpēc krasa to populācijas samazināšanās var liecināt par neilgtspējīgu zvejas praksi. Šie vēžveidīgie ir jutīgi arī pret būvniecības projektiem, kas var izstumt pārtikas avotus vai mainīt ūdens sastāvu.
Reģionos, kur garneles uzskata par komerciālu preci, lielākā daļa no tām tiek nozvejotas, lai tās izmantotu kā ēsmu zvejniekiem un komerciālai zvejniecībai. Tomēr tie ir arī lieliski ēdami, un daži Rietumkrasta iedzīvotāji tos uzskata par delikatesi, iespējams, tāpēc, ka tie nav tik plaši pieejami brīvajā tirgū kā citas sugas.