Maratons ir pēdu izturības skrējiens, kas aptver 26 jūdzes, 385 jardus (42.2 kilometrus). Tā ir nosaukta pēc grieķu Maratonas kaujas, kas notika 490. gadā p.m.ē. Papildus tam, ka maratoni ir olimpiskais notikums gan vīriešiem, gan sievietēm, tos visā pasaulē skrien dažādos apvidus veidos dažādu prasmju līmeņu sportisti. Lai sasniegtu labus rezultātus maratonā, sportists iziet enerģisku treniņu periodu, lai attīstītu izturību un apgūtu savus fiziskos ierobežojumus.
Saskaņā ar leģendu, pēc tam, kad grieķi uzvarēja persiešus Maratonas kaujā, viņi nosūtīja skrējēju uz Atēnām ar ziņām. Skrējējs Feidipīds bez apstājas noskrēja visu distanci līdz Atēnām, paziņoja par uzvaru un pēc tam nokrita miris, jo garā skrējiena radītā fiziskā slodze uz viņa ķermeni. Daudzi autori iekļāva stāstu dzejoļos un dziesmās, tostarp Roberts Braunings 1876. gadā. Brauninga dzejolis iedvesmoja Mišelu Breālu, kurš organizēja olimpisko spēļu atdzimšanu 1896. gadā un iekļāva maratonu.
Tomēr vēsture, šķiet, liecina, ka Feidipīds faktiski tika nosūtīts no Atēnām uz Spartu, lai lūgtu palīdzību maratonā. Šādi stāstīja Hērodots, kurš daudz rakstīja par grieķu-persiešu kariem. No Maratona uz Atēnām noteikti tika nosūtīts skrējējs, lai nodotu ziņas, taču tas, iespējams, nebija Feidipīds, un ceļojums, iespējams, netika pabeigts bez vienas pieturas.
Mūsdienu maratonā organizatori noteica sacensību trasi, kas atbilst distances prasībai, kas tika noteikta 1908. gada olimpiskajās spēlēs Londonā. Atkarībā no sacensībām skrējēji vai nu startē kopā ar masu startu, vai tiek nosūtīti pa viļņiem, atdalīti pēc dzimuma un spējām. Trase tiek atstāta atvērta uz noteiktu laiku, parasti apmēram četras stundas, un skrējēji, kuri neveic trasi, tiek uzņemti un nogādāti finišā. Maratonos ar lielāku mazāk pieredzējušu skrējēju grupu trasi var atstāt atvērtu ilgāk, lai viņi varētu finišēt.
Garo distanču skriešana ir ļoti prasīga ķermenim. Skrējējiem ir plaša treniņu programma, kas sajauc izturības skriešanu ar atpūtu, lai ķermenis netiktu bojāts. Viņi arī uzrauga savu fizisko veselību sacensību laikā, cenšoties uzturēt pareizu elektrolītu līdzsvaru, lai viņi neciestu no hiponatriēmijas, kas ir potenciāli bīstams stāvoklis, ko izraisa sāļu nelīdzsvarotība organismā. Pēc maratona skriešanas ir ierasts justies sāpīgi un piedzīvot nomāktu imūnsistēmu.