Savrupnieks ir cilvēks, kurš domā neatkarīgi, ir pretrunā ar ortodoksiju un regulāri nepiekrīt populāriem uzskatiem. Daudzi cilvēki šo terminu lieto īpaši, lai apzīmētu politiķus, lai gan patiesībā ar šo terminu var apzīmēt ikvienu. Vārda izcelsme patiesībā ir diezgan aizraujoša, tāpat kā daudzu vārdu saknes, kas nāk no Amerikas rietumiem.
1800. gadu vidū kāds džentlmenis, vārdā Samuels Augusts Maveriks, apmetās uz dzīvi Teksasā ar mērķi kļūt par liellopu audzētāju. Pēc tradīcijas lopkopji apzīmēja savus liellopus ar dažādiem marķējumiem, lai tos būtu viegli identificēt, taču viņš atteicās to darīt. Daži cilvēki izteikušies, ka viņš vienkārši bijis slinks, taču patiesais izskaidrojums, iespējams, ir komerciāls. Meveriks zināja, ka pēc vienošanās bezzīmola liellopi pieder tam, kurš vispirms tos paguva atgūt. Izmantojot savu politisko ietekmi, viņš nodrošināja, ka visi bezzīmola liellopi tiek uzskatīti par viņam piederošiem, jo viņš bija vienīgais lopkopis, kurš neizmantoja zīmolus, un 1867. gadā lopkopji sāka saukt bezzīmola liellopus par “mavericks”.
Tas bija izcils gājiens. Amerikāņu rietumos šajā periodā žogu plaši neizmantoja, un tas nozīmēja, ka liellopi brīvi klaiņoja, bieži turot teļus tālu no sētas. Uzdodot visus bezzīmola liellopus kā savus, šis lopkopis neapšaubāmi ieguva dažas govis, kas patiesībā piederēja citiem cilvēkiem. Dīvainā kārtā viņam tas izdevās tikai ar politiskās varas palīdzību, un daudzi mūsdienu gudrinieki apgalvo, ka ir pretrunā ar politiku.
Tā kā slenga termins izplatījās Rietumos, cilvēki to sāka lietot arī, atsaucoties uz brīvdomājošiem indivīdiem, kas nozīmē, ka šādi cilvēki netika “apzīmēti” ar ortodoksiju. Pirmais rakstiskais ieraksts par šo vārdu šajā nozīmē parādījās Sanfrancisko laikrakstā 1886. gadā, diskusijā par politisko neatkarīgo personu.
Atsevišķi cilvēki joprojām var dzirdēt, ka dažās Rietumu daļās cilvēki dēvē par liellopiem bez preču zīmes kā nevaldāmus cilvēkus, taču lielākajai daļai cilvēku šis termins ir vairāk pazīstams dumpinieka nozīmē. 20. gadsimtā sevis identificēšana ar šo terminu kļuva diezgan populāra, pateicoties tādiem iedvesmas avotiem kā Džeimss Dīns, un daži cilvēki patiešām strādāja, lai iegūtu šādu reputāciju. Politiķiem īpaši patīk lietot šo vārdu savā retorikā, lai liktu, ka vēlētāji būs viņu pirmā problēma un ka viņi nebaidīsies pārkāpt partijas līniju, ja uzskatīs, ka partijas idejas ir pretrunā ar tautas interesēm.