Kas ir mediācija tiesvedībā?

Mediatora loma būtiski atšķiras no tiesneša un šķīrējtiesneša lomas. Viņš nevērtē pierādījumus un nepieņem pusēm saistošu lēmumu; viņa uzdevums ir organizēt sarunu tā, lai puses noformulētu savas patiesās intereses un atrastu risinājumu, kas ir pieņemams abām. Tieši tāpēc mediācijā biežāk izdodas vienoties par risinājumiem, kādus tiesa nemaz nevarētu piespriest, piemēram, par atvainošanos, turpmākās sadarbības kārtību vai pakāpenisku parāda atmaksu.

Process ir brīvprātīgs: nevienu pusi nevar piespiest ne uzsākt mediāciju, ne turpināt to, ja tā vairs nešķiet lietderīga. Sarunas ir konfidenciālas, un mediācijā izteiktos priekšlikumus nedrīkst izmantot pret otru pusi vēlākā tiesas procesā. Mediators ievēro neitralitāti un nedrīkst uzņemties lietu, ja viņam bijusi saistība ar kādu no pusēm.

Praktiski viena sesija parasti norit pēc līdzīgas shēmas: mediators izskaidro noteikumus un konfidencialitāti, katra puse bez pārtraukšanas izklāsta savu redzējumu, tiek sastādīts apspriežamo jautājumu saraksts, pēc tam jautājumi tiek skatīti pa vienam, un beigās tiek fiksēts, par ko ir panākta vienošanās un kas paliek nākamajai reizei. Mediators var rīkot arī atsevišķas sarunas ar katru pusi. Sarežģītākos strīdos sesiju parasti ir vairākas, un starp tām pusēm ir mājasdarbi, piemēram, dokumentu vai aprēķinu sagatavošana.

Ja puses vienojas, panākto risinājumu noformē rakstveidā. Ja mediācija notikusi jau iesāktā tiesvedībā, vienošanos parasti apstiprina kā izlīgumu, un tiesa izbeidz tiesvedību; apstiprinātam izlīgumam ir tiesas nolēmuma spēks. Ja vienoties neizdodas, lieta atgriežas parastajā tiesvedības gaitā, un puses neko nezaudē, izņemot ieguldīto laiku.

Mediācija visbiežāk tiek izmantota ģimenes strīdos par bērnu aizgādību un saskarsmes tiesībām, mantojuma un kopīpašuma lietās, darba strīdos, kā arī komercstrīdos starp partneriem, kuriem ir svarīgi saglabāt sadarbību. Tā mazāk der gadījumos, kad starp pusēm pastāv izteikta spēku nevienlīdzība, ir bijusi vardarbība vai kādai pusei nepieciešams tiesas nolēmums kā precedents vai kā pamats trešo personu rīcībai.