Populārzinātniskais rakstnieks Ričards Dokinss 1996. gadā radīja “mēmu” ir jebkura ideja, kas izplatās starp sociālajām grupām. Tas tika izveidots kā “gēna” variants. Kamēr gēni dabā cīnās, lai pārspētu konkurējošo gēnu kopas, mēmes sociālajā vidē konkurē ar citiem mēmiem par mūsu uzmanību. Kultūras evolūcijas “mēmu” skatījumā cilvēka ideju kopums tiek uzskatīts par pašvairojošu, mutējošu, evolucionāru entītiju ekoloģiju. Augošo protozinātni par mēmiem sauc par “memētiku”.
Mēmes nevarētu attīstīties, ja tās nepāriet no prāta uz prātu. Pēc analoģijas ar bioloģisko evolūciju šīs izmaiņas sauc par “mutācijām”, lai gan ģenētiskās un memētiskās mutācijas pamatā esošā dinamika ir radikāli atšķirīga. Lai gan gēnu un mēmu darbība var būt ļoti atšķirīga, tiem ir noteiktas līdzības.
Viena lieta, kas ir kopīga gēniem un mēmiem, ir atšķirīga pašreplikācija. Daži gēni un mēmi vairojas efektīvāk nekā citi, kas nozīmē, ka to skaits kļūst lielāks nekā konkurējošie varianti. Šie varianti kļūst par kontekstu, kurā sacentīsies nākamā mutantu variantu kārta.
Lai gan ne gēni, ne mēmi neapzinās sevi neatkarīgi, tie “savtīgi” rada uzvedību vai struktūras, kas optimizētas viņu pastāvīgai izdzīvošanai un labklājībai, ne vienmēr saimnieka. Memētikā kulti bieži tiek izmantoti kā piemērs tam. Acīmredzot mēmes un gēni var veicināt saimnieka pastāvīgu izdzīvošanu un labklājību, bet tikai tiktāl, ciktāl tas palīdz viņu pašu replikācijai. Gēni un mēmes darbojas arī parazitārā un simbiotiskā veidā. Tādā pašā veidā, kā gēnu kompleksi vai organismi izmanto vai palīdz viens otram, pamatojoties uz to īpašo nišu, mēmu kompleksi — pasaules uzskati — izstrādā līdzīgas stratēģijas, kas atbilst viņu spējai izplatīties.
Fiziski mēmi visbiežāk tiek definēti kā neiroloģiski modeļi cilvēka smadzenēs, lai gan māksla, kultūra, zinātne un citas mākslīgas struktūras bieži tiek uzskatītas par mēmu nesējiem vai mēmu attēlojumiem ārējā pasaulē. Lai gan memētika dažreiz tiek kritizēta kā pārdēvēta socioloģijas vai grupu psiholoģijas iemiesojums, šai jomai ir savi žurnāli, pētnieki un metodes, kas to atšķir no vēsturiskajām disciplīnām. Pats termins “mēme” ir kļuvis par infekciozu mēmu, kas parādās daudzos populāros žurnālos un grāmatās par mārketingu, biznesu un psiholoģiju.