Mikotiskā aneirisma ir aneirisma, kas tiek inficēta baktēriju vai sēnīšu uzkrāšanās rezultātā asinsritē. Tā var būt arī jau esoša aneirisma, kas kļūst inficēta. Mikotiskās aneirismas ir bieži sastopama bakteriāla vai infekcioza endokardīta komplikācija, stāvoklis, kurā sirds asinsvads tiek inficēts baktēriju dēļ, kas nonāk asinsritē. Šāda veida aneirisma parasti rodas krūšu aortā, bet tā var rasties arī kakla, rokas, augšstilba un vēdera artērijās.
Personām ar sirds slimībām vai sirds vārstuļu slimībām ir vislielākais risks iegūt mikotisku aneirismu, īpaši, ja viņiem ir mākslīgie sirds vārstuļi. Intravenozo jeb IV narkotiku lietotāji ir vēl viena augsta riska grupa mikotisko aneirismu gadījumā, jo ir lielāka iespēja saslimt ar stafilokoku baktērijām asinsritē, kas var nokļūt sirdī. Dažas zobārstniecības procedūras var pakļaut pacientu baktērijām, kas var inficēt sirds artērijas un sienas, tādēļ pacienti tiek lūgti informēt zobārstu par jebkādām sirds slimībām pirms zobārstniecības darba veikšanas.
Mikotiskās aneirismas simptomi ir sāpes kaklā, rokā vai vēderā. Var rasties arī drudzis, nogurums, slikta dūša un vājums. Tāpat kā jebkura veida aneirisma gadījumā, plīsums var būt letāls. Iespējamā plīsuma pazīmes ir augsts asinsspiediens, paaugstināts sirdsdarbības ātrums un viegls reibonis. Saņemot savlaicīgu medicīnisko palīdzību, tiek veikta datortomogrāfija jeb CT, skenēšana un ultraskaņa, lai noteiktu aneirismas atrašanās vietu, lielumu un apmēru un noteiktu efektīvāko ārstēšanas kursu.
Mikotiskas aneirismas ārstēšana var būt riskanta. Antibiotikas infekcijas apkarošanai tiek ievadītas četras līdz sešas nedēļas. Lai izsekotu antibiotiku efektivitāti, var izmantot sērijveida angiogrāfiju. Lai gan šķiet, ka zāles samazina mikotisko aneirismu, joprojām pastāv iespēja, ka tā pieaugs un var veidoties jaunas.
Vairumā gadījumu operācija ir nepieciešama. Atkarībā no atrašanās vietas, infekcijas pakāpes un pacienta imūnsistēmas stāvokļa var veikt ekstraanatomisku rekonstrukciju vai in situ endovaskulāru rekonstrukciju – pirmā ir biežāka nekā otrā. Ekstraanatomiskā rekonstrukcija prasa vairākas operācijas, kas ietver aortas vai artēriju tiesvedību, inficēto audu izgriešanu un ekstraanatomisku šuntēšanu caur neinficētu plakni.
Endovaskulāra in situ rekonstrukcija tiek apsvērta, ja ekstraanatomiskā rekonstrukcija ir pārāk riskanta, jo mikotiskā aneirisma atrodas pārāk tuvu sirdij, piemēram, augšupejošā aortā. Šī procedūra ietver in situ aortas vada homogrāfa ievietošanu, kas sastāv no kriokonservētiem aortas audiem. In situ rekonstrukcijai pēdējos gados ir pievērsta lielāka uzmanība, jo ir samazināts pēcoperācijas infekciju līmenis un uzlaboti izdzīvošanas rādītāji.
Parasti vienīgais veids, kā novērst mikotisko aneirismu, ir rūpīgi uzraudzīt pamatnosacījumus, kas var izraisīt tās attīstību. Lai gan mikotiskās aneirismas ir potenciāli letālas, atveseļošanās ir iespējama. Atkārtotas vai pastāvīgas sāpes, kas nepāriet vai pastiprinās, asinsspiediena vai sirdsdarbības ātruma palielināšanās, kas nepalēninās miera stāvoklī, vai drudzis, kas ilgst vairāk nekā piecas līdz septiņas dienas, ir simptomi, kurus nevajadzētu ignorēt.