Motivējošā intervēšana ir pieeja konsultēšanai, kurā terapeits un klients sadarbojas, un terapeits iedrošina klientu izveidot pašpietiekamību un autonomiju. Šo pieeju plaši izmanto atkarību konsultēšanā, taču tā var būt noderīga arī citu problēmu risināšanā. Pacienti, kurus interesē motivējošas intervijas kā terapijas pieeja, var meklēt praktiķus, konsultējoties ar profesionālām organizācijām, lūdzot nosūtījumus un pārbaudot sarakstus savās jomās.
Šis terapijas modelis ir tādas pieejas piemērs, kuras centrā ir klients. Terapeits sesijā nav nosodošs vai konfrontējošs un strādā ar klientu, nevis pret viņu. Motivējošās intervijas sesijā terapeits sarunājas ar subjektu un mudina viņu nonākt pie pašas atziņas par problēmu, kas viņu ved uz terapiju. Tā vietā, lai piedāvātu idejas, terapeits vēlas, lai klients patstāvīgi nāk klajā ar koncepcijām.
Piemēram, atkarības ārstēšanā tā vietā, lai konfrontētu ar klientu, lai apspriestu atkarību, terapeits runās ar klientu par viņa narkotiku lietošanu, dzīvi un emocionālo stāvokli. Galu galā klients var sākt runāt par atkarību, radot iespēju sarunai par to, vai viņš vēlas ārstēties un kādas ir pieejamas iespējas, kas viņam varētu būt noderīgas. Tas var palielināt izredzes gūt panākumus, jo klientam ir aktīvi jāizvēlas ārstēšana, nevis jāpiespiež tajā.
Motivējošām intervijām ir nepieciešama saikne starp pacientu un terapeitu, īpaši, ja konsultācijas ir pilnvarojusi tiesa vai ārstēšanas programma. Šī metode var būt efektīva rezistentiem pacientiem, ja vien terapeits ir pacietīgs un var atrast veidu, kā sasniegt klientu. Pacienti, kas pieraduši pie pretrunīgām terapeita attiecībām, var kļūt ērtāki vidē, kur viņi kontrolē sarunu un aktīvi piedalās terapijā. Pacientiem, kuri ir izturīgi pret ārstēšanu un kuriem neveicas ar cita veida terapiju, laba iespēja var būt motivējoša intervēšana.
Apmācība par šo tehniku ir pieejama vairākās iestādēs, kas apmāca konsultantus un terapeitus. Praktizētājiem būs iespēja veikt klīnisko praksi ar uzraudzību. Šajās sesijās viņi izmanto motivējošas intervijas, kamēr pieredzējis terapeits skatās un sniedz norādījumus. Laika gaitā praktikante kļūs neatkarīgāka, līdz viņa pati varēs vadīt sesijas un pieteikties sertifikācijai, lai kļūtu par licencētu terapeitu. Daudzi terapeiti pieder profesionālām organizācijām, lai piekļūtu tīkla iespējām un veicinātu profesionālo attīstību.