Nacionālās drošības tiesības aptver lielu skaitu iekšzemes un starptautisko tiesību jautājumu. Šie jautājumi un likumi ir atšķirīgi katras federālās valdības jurisdikcijā. Katras valsts ārpolitika tieši mijiedarbojas ar valsts drošības likumu. Dažādas valdības struktūras strādā kopā, lai pārvaldītu valsts nacionālo drošību.
Uz nacionālās drošības likumiem balstīto darbību vadība ir nodalīta starp dažādām valdības sistēmas daļām. Katra valsts savus nacionālās drošības likumus pārvalda atšķirīgi. Izpildvarai varētu būt tiesības izveidot un/vai vadīt ārpolitikas un ārējās izlūkošanas darbības aspektus. Likumdošanas iestādes savā starpā sadala atbildību, kas var ietvert tiesības uzsākt karu vai apstiprināt ārvalstu līgumus. Tiesu vara izskata izpildvaras vai likumdošanas varas veiktās darbības, lai pārliecinātos, ka darbības atbilst likumam.
Vairākas valdības noslēdz starptautiskus ārvalstu līgumus, kas pēc tam kļūst par daļu no nacionālās drošības likuma katrai valstij, kas paraksta līgumu. Daudzas valstis ir viena vai vairāku vairāku jurisdikciju konsultantu locekles, kas var noteikt politiku dažādos jautājumos. Viena no šādām grupām ir Apvienoto Nāciju Organizācija. Jebkurš starptautisks līgums, ko Apvienoto Nāciju Organizācija savās dalībvalstīs izmanto vai īsteno, ir jāreģistrē tajā. Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos ir ietverta šī prasība, lai valdības neļautu pildīt slepenus līgumus savā starpā.
Jebkurai valstij var būt apzīmējumi dažāda veida līgumiem, kurus starptautiskā mērogā var uzskatīt par līgumu. Tas ļauj valstij nodalīt jebkuras šādas vienošanās izpildes pilnvaras starp dažādām valsts iestādēm. Šie apzīmējumi ir piemērs tam, kā iekšzemes likumi darbojas kopā ar starptautiskajiem likumiem, lai radītu valsts drošības likumu.
Konkrētas federālās valdības iekšzemes likumi var īpaši noteikt, kā ir jāpārvalda valsts nacionālās drošības likumi. Šie likumi var izveidot dažādus valdības departamentus, piemēram, Aizsardzības departamentu vai izlūkošanas aģentūras izveidi. Veids, kādā katra no šīm federālās valdības aģentūrām mijiedarbojas, atšķiras atkarībā no tā, vai valstī valda miers vai karš. Kara laikā vairums valsts drošības tiesību aktu darbību iegūst steidzamāku raksturu nekā miera laikā.