Nediskriminācijas politika ir rīcības plāns, ko ievēro daudzi uzņēmumi un institūcijas, apņemoties nodrošināt vienlīdzīgas iespējas jebkurai personai bez jebkādiem aizspriedumiem. Šis princips attiecas uz personām iestādē, kurām arī ir aizliegts diskriminēt esošās personas organizācijā, kā arī turpmākās personas. Šī politika aptver daudzas personas īpašības, piemēram, rasi, dzimumu un spējas.
Uzņēmumi var piemērot nediskriminācijas politiku nodarbinātības aspektā. Piemēram, vīriešu virzītām nozarēm nevajadzētu vērtēt sievieti pretendentu pēc viņas bioloģiskās atšķirības, bet gan pēc viņas spējas efektīvi strādāt uzņēmumā. Tādā pašā veidā būtu jāņem vērā arī pretendenti ar invaliditāti, ja viņu invaliditāte nav saistīta ar prasmēm un iemaņām, kas nepieciešamas amatam. Arī pretendenta vecums nedrīkst būt noteicošais faktors, ja pretendenta prasmes ir atbilstošas amatam. Politika arī aizliedz jebkādus diskriminācijas gadījumus darba vietā, piemēram, projektu piedāvājumos, paaugstinājumos un algu likmēs.
Skolas, kas ir apņēmušās ievērot nediskriminācijas politiku, nodrošina arī vienlīdzīgas iespējas attiecībā uz stipendijām, uzņemšanu un ārstēšanu klasē. Izglītības iespēju piešķiršanas pamatojumam jābūt pēc iespējas objektīvam, piemēram, akadēmiskajai izcilībai. Lai vēl vairāk atturētu no jebkādām diskriminējošām darbībām, daudzām universitātēm parasti ir paplašināti biroji un nodaļas, kas nodarbojas ar uzmākšanās gadījumiem, kas pārkāpj nediskriminācijas politiku.
Lai gan rase un dzimums ir kopīgas pazīmes, kas pakļautas diskriminācijai, nediskriminācijas politika ietver arī citas personiskās īpašības. Tas ietver reliģiju, politisko piederību, nacionālo izcelsmi un seksuālo orientāciju. Vajadzības gadījumā var iekļaut arī ģimenes un veterānu statusus.
Līdzās nediskriminācijas politikas principam ir vēl viens politiku kopums, kas klasificēts kā “pozitīva rīcība”. Šī politika veicina vienlīdzīgu iespēju īstenošanu. Apstiprinoša rīcība var būt ļoti izplatīta starp universitātēm visā pasaulē, kurās noteikts skaits vietu tiek mērķtiecīgi atvēlēts rasu minoritātēm, invalīdiem un finansiāli neveiksmīgiem cilvēkiem. Uzņēmumiem pat var būt noteikta kvota vai nepieciešamais nodarbināto sieviešu skaits, īpaši augstākajos amatos.
Nediskriminācijas politika var īstenot arī politkorektumu, lai samazinātu jebkādu diskriminācijas iespējamību. Piemēram, tā vietā, lai apzīmētu personu kā “balto” vai “melno”, tiek izmantoti piemērotāki termini, piemēram, “kaukāzietis” un “afroamerikānis”. Tādi termini kā “priekšsēdētājs” un “uzņēmējs” tiek aizstāti ar “priekšsēdētājs” un “uzņēmēja”. Pat tādas invaliditātes kā aklums vai autisms tiek aizstātas ar tādām frāzēm kā “vizuāli traucēts” un “garīgi traucēts”.