Visiem stāstiem ir sākums, vidus un beigas. Tomēr stāstījuma autoram šie elementi nav jāraksta tieši tādā secībā. Nelineārā stāstījumā autors saviem lasītājiem stāsta notikumus ne hronoloģiskā secībā, lai panāktu noteiktu māksliniecisku efektu.
Rakstnieki var izveidot nelineāru stāstījumu, izvēloties noteiktu secību, kādā atklāt sižeta epizodes, vai ļaujot lasītājiem izvēlēties savu ceļu caur stāstu. Pēdējā veida pasakas lasītāji bieži sāk ar pirmo lappusi, bet katras sadaļas beigās viņiem tiks dota iespēja izvēlēties starp dažādām iespējamām darbībām. Katrai izvēlei būs atbilstošs lappuses numurs, uz kuru lasītājam jāpāršķiras, lai turpinātu stāstījumu pa savu izvēlēto ceļu. Tādā veidā vienā grāmatā var būt vairāki iespējamie stāsti. Tīmekļa lapas un elektroniskie lasīšanas līdzekļi paplašināja šo stāstīšanas stilu ar hiperteksta daiļliteratūru, kurā saites atvieglo navigāciju stāstā. Elektroniskais formāts nodrošina arī vairāk satura, nekā tas varētu ietilpt tradicionālā izmēra grāmatā.
Nelineāram stāstījumam, kuram ir tikai viens sižets, var izmantot vairākas metodes, lai attēlotu notikumus no dažādiem laika punktiem. Izplatīta ir atmiņa, kurā varoņi atsauc atmiņā pagātnes notikumus. Flashbacks parasti sniedz papildu informāciju, kas palīdz izskaidrot varoņa pašreizējo motivāciju un stāsta virzību. Tie var izpausties dažādos veidos, piemēram, sarunas, varonis, kas atgādina kādu notikumu no savas pagātnes, vai sapņi. Kad autori noklusē un pēc tam atklāj informāciju, izmantojot zibspuldzes, viņi var mainīt veidu, kā lasītāji uztver dažādus varoņus un notikumus stāsta ietvaros.
Atskati lasītājam parasti skaidri parāda, ka tie ir atstājuši stāsta iepriekšējo laika posmu un atklāj varoņa pagātni. Nelineāro stāstījumu eksperimentālo formu autori var izmantot nesavienotākus stilus, kuros lasītājs bez īpaša brīdinājuma pāriet citā stāsta hronoloģijas daļā. Piemēram, viena sadaļa var beigties, un lasītājs pēkšņi var atrast sevi lasām par varoņiem un notikumiem tālā pagātnē vai tālā nākotnē. Lai gan sākumā tas var būt mulsinoši, stāstam turpinoties, lasītājs parasti sāk vieglāk noteikt, kuru stāsta daļu viņš lasa pēc katras pārejas.
Vēl viens izplatīts nelineāra stāstījuma formāts ir ietvarstāsts. Tie ir apļveida raksturs, un lasītājs sāk vienā punktā un pēc tam atgriežas pie tā pasakas beigās. Sākums, ko sauc par rāmi, bieži ir stāsta hronoloģiskās beigas, no kurām autors ved lasītāju atpakaļ laikā. Lielākā daļa šāda veida stāstījuma parasti ir vērsta uz to, kā varonis nokļuva tur, kur viņš vai viņa atradās sākumā. Šāds stāsts parasti beidzas ar atgriešanos kadrā, kur autors parasti izmanto lasītāja pilno izpratni par varoņa pagātni, lai radītu emocionālu skarbu ar stāstījuma beigu vārdiem.