Nominatīvais vietniekvārds iegūst atbilstošu formu, lai darbotos kā subjekts teikumā vai klauzulā. Parasti vietniekvārds ir vārds, kas teikumā aizstāj lietvārdu, piemēram, “grāmata” vai “cilvēki”, un ietver tādus vārdus kā “tas” vai “viņi”. Teikuma priekšmets ir lieta, parasti lietvārds vai vietniekvārds, kas veic galveno darbību teikumā. Nominatīvais vietniekvārds ir vienkārši vietniekvārda forma, parasti personisks vietniekvārds, piemēram, “viņš” vai “mēs”, ja tas tiek izmantots kā teikuma subjekts.
Var būt visvieglāk saprast, kas ir nominatīvā vietniekvārds, vispirms izprotot tā divus pamataspektus. Pirmais ir tas, ka tas ir vietniekvārds, kas ir vārds, kas aizstāj vai aizstāj lietvārdu. Lietvārdi ir pamata vārdi, kas apzīmē cilvēkus, vietas, lietas un idejas un ietver tādus vārdus kā “grāmata”, “suns”, “Viljams”, “pilsēta” un “brīvība”. Tomēr atkārtota lietvārda lietošana vienā teikumā vai rindkopā lasītājam vai runātājam var būt darbietilpīga. Vietniekvārdi bieži tiek lietoti, lai izjauktu atkārtojumu, iekļaujot tādus vārdus kā “tas” un “viņš”, kas var aizstāt vārdus “grāmata” vai “Viljams”.
Otrs galvenais nominatīvā vietniekvārda aspekts ir tas, ka tas teikumā ieņem subjekta formu. Vienkāršā teikumā, piemēram, “Kaķis skrēja”, ir divi teikuma pamatelementi: subjekts un predikāts. Teikuma priekšmets ir lieta, kas teikumā veic galveno darbību darbības vārda vai predikāta veidā. Šajā piemērā “kaķis” ir priekšmets un “skrēja” ir predikāts, lai gan sarežģītākos teikumos var būt iekļauti papildu vārdi un frāzes.
Nominatīvais vietniekvārds ir vienkārši vietniekvārds, kas teikumā darbojas kā subjekts, tāpēc to var saukt arī par subjektīvo vietniekvārdu. Ja kāds uzrakstītu divus teikumus kā “Vīrietis apsēdās ar sievieti. Pēc tam vīrietis sievietei iedeva grāmatu,” viņi būtu gramatiski pareizi. Tie arī diezgan bieži atkārtojas pat divu īsu teikumu nelielajā struktūrā. Vietniekvārdus var izmantot, lai aizstātu dažus lietvārdus un lietvārdu frāzes, lai padarītu šos teikumus interesantākus.
Iepriekšējā piemērā “Vīrietis” ir abu teikumu priekšmets. Tas nozīmē, ka jebkuram vietniekvārdam, ko izmanto tā aizstāšanai, ir jābūt nominatīvam vietniekvārdam. “Sieviete” abos teikumos ir objekts teikumos, un tāpēc to nevar aizstāt ar nominatīvu vietniekvārdu, bet gan ar objektīvu vietniekvārdu.
“Viņš” un “viņa” ir nominatīvie gadījumi, savukārt “viņš” un “viņa” ir objektīvi; teikumus varētu pārrakstīt kā “Vīrietis apsēdās ar sievieti. Pēc tam viņš viņai iedeva grāmatu. Daudzi cilvēki var cīnīties ar nominatīvo un objektīvo gadījumu identificēšanu un katrā pozīcijā var izmantot nepareizas formas. Tas bieži notiek ar vietniekvārdiem “kurš”, nominatīvais gadījums un “kurš”, mērķis.