Pašsavainošanās ir patoloģija, kurā kāds sev nodara apzinātu kaitējumu, bet ne ar nolūku izdarīt pašnāvību. Šai patoloģijai ir dažādas formas, un ir svarīgi nošķirt sevis ievainojumu gan no pašnāvnieciskas uzvedības, gan kultūras vai mākslinieciski atbilstošām darbībām, piemēram, iniciācijas rituāliem vai tetovēšanas. Sievietēm ir aptuveni četras reizes lielāka iespēja nodarīt sev kaitējumu nekā vīriešiem, un sevis savainošanās ir ļoti izplatīta jauniešu vidū, taču šāda uzvedība var izpausties jebkurā vecumā.
Šāda uzvedība parasti rodas, reaģējot uz stresu, traumu vai depresiju. Cilvēki nodara sev kaitējumu, lai tiktu galā ar situācijām, kuras viņi nejūtas nekontrolējamas, un bieži vien izvēlas savām darbībām slēptās ķermeņa vietas, lai netiktu atklāts sevis ievainojums. Dažos gadījumos traumas var būt acīmredzamākas, un tādā gadījumā sevis savainošanās var tikt uzskatīta par saucienu pēc palīdzības, un sevis savainošanās var izvērsties arī nopietnākā pašnāvnieciskā uzvedībā, tāpēc tas rada bažas.
Pastāv liels skaits sevis savainošanās veidu. Cilvēki var, piemēram, sagriezt vai sadedzināt sevi, vai arī apcirpt matus, ādu un nagus. Daži cilvēki apzināti uzņem indi, veic ļoti bīstamu uzvedību vai mēģina savainot sevi, metoties lejā pa kāpnēm vai sitot sevi ar smagiem priekšmetiem. Uzvedība bieži ir slepena, un, ja subjekts tiek iztaujāts, ievainojumus var uzskatīt par “nelaimes gadījumiem”.
Kad paškaitējums kļūst hronisks, to sauc par atkārtotu pašsavainošanos (RSI). Šādā situācijā pacients bieži vien nekontrolē savu paškaitējumu, bet tā vietā jūt piespiešanu sev kaitējošā uzvedībā. Papildus tam, ka tas var būt psiholoģiski kaitīgs, tas var būt arī fiziski kaitīgs; sevis savainošanās var izraisīt infekcijas un dažādas citas veselības problēmas.
Pacientus, kas iesaistās šādā uzvedībā, var ārstēt dažādos veidos. Tāpat kā ar citiem psiholoģiskiem stāvokļiem, ir svarīgi iejaukties tādā veidā, kas ir atbalstošs un neapsūdzošs. Var izrakstīt antidepresantus, lai palīdzētu pacientam tikt galā ar stresu, taču ļoti ieteicama arī sarunu terapija. Daži pacienti arī gūst labumu no intensīvākas terapijas, kas paredzēta, lai mainītu viņu fundamentālos uzvedības modeļus, un cilvēki var izmantot tādus trikus kā labvēlīgākas uzvedības veicināšana kā alternatīvu sevis savainošanai vai “draugu sistēmas” izmantošana, lai nodrošinātu, ka pacientam vienmēr ir draugs, kuram piezvanīt, kad viņš vai viņa vēlas sevi traumēt.