Pašpiepildošais pravietojums ir apgalvojums, kas maina darbības un tāpēc piepildās. Piemēram, cilvēks, kurš saka: “Man, iespējams, būs neveiksmīga diena”, var mainīt savas darbības tā, lai viņa rīcība piepildītos ar šādu prognozi. Tas var būt neapzināts žests. Persona, kas varētu pozitīvā veidā atbalstīt pašpiepildošo pravietojumu “Man būs lieliska diena”, varētu rīkoties tā, lai šis pareģojums patiešām būtu patiess.
Pašpiepildošais pareģojums patiesībā ir pirms tā nosaukuma. Agrīnie šī termina piemēri ir grieķu mīti par Edipu. Edips piepilda orākula pareģojumu, ka viņš nogalinās savu tēvu un apprecēs māti, cenšoties izvairīties no pravietojuma. To var saukt par pašpiepildošo pravietojumu, jo tieši Edipa rīcība padara pareģojumu patiesu.
Roberts Mertons, 20. gadsimta sociologs, faktiski radīja šo terminu. Pēc viņa definīcijas grāmatā Sociālā teorija un sociālā struktūra, kas publicēta 1949. gadā, pareģojums vai pareģojums ir nepatiess, taču to piepilda cilvēka darbības. Mūsdienu izpratnē pareģojumam nav nedz nepatiesas, nedz patiesas vērtības, bet tā ir tikai iespēja, ko cilvēka neapzinātas vai apzinātas darbības padara iespējamu.
Literatūrā ir daudz mūsdienu pašpiepildošo pravietojumu piemēru. Piemēram, Harija Potera sērijas fināls tagad griežas ap to, ka lords Voldemorts dzirdēja daļēju pravietojuma versiju, kuru viņš pēc tam piepildīja, uzbrūkot Harijam. Uzbrukumā, kas neizdevās, Voldemorts nodeva daļu no savām spējām Harijam, padarot abus vienādus ar vienādu iznākumu, kad viņi saskaras viens ar otru un cīnās līdz nāvei.
Lai gan mūsdienu koncepcija atbalsojas pagātnē, lielākā daļa piekrīt, ka šī termina parastais lietojums nozīmē attieksmi pret gaidāmajiem notikumiem. Lai gan cilvēka attieksme ne vienmēr var ietekmēt lielākas lietas, piemēram, viesuļvētru vai zemestrīces iespējamību, attieksme var ietekmēt mazākās lietas, piemēram, to, kā mēs saskaramies ar citiem cilvēkiem un viņu reakciju uz mums.
Turklāt tādu lietu interpretācijas kā “labs” un “slikts” mēdz būt nosvērtas ar cilvēka cerībām. Cilvēks, kuram, piemēram, būs slikta diena, var nokavēt autobusu, jo viņš kurn par šīs dienas ļaunajām vēstīm. Darbā viņš var šķist negatīvs vai nomākts, kas var izraisīt šķebinošas kolēģu atbildes. Dienai pasliktinoties, persona pēc tam var atgriezties mājās, lai cīnītos ar bērniem, negatavotu vakariņas vai kautiņu ar dzīvesbiedru. Visas lietas tiks interpretētas negatīvi.
Un otrādi, cilvēks, kuram būs laba diena, var nokavēt autobusu, bet pēc tam saņemt draugu, kurā notiek noderīga saruna. Pat ja kolēģis šķiet nejauks, persona var apspriest situāciju, lai panāktu veselīgu risinājumu. Ja bērni kaujas mājās, šī varētu būt iespēja likt lietā savas audzināšanas prasmes, savukārt neceptas vakariņas varētu tikt pie savas mīļākās picas. Termina pozitīvā interpretācija ļauj mainīt notikumu interpretāciju.
Pozitīvas attieksmes izpratne un pašpiepildošie pareģojumi tagad ir īpaši noderīgi, risinot ilgtermiņa garīgās slimības, piemēram, trauksmes traucējumus vai hroniskas sāpes. Kognitīvās uzvedības pētījumi ir parādījuši, ka slimības gaitas uztvere un prognozēšana mēdz ietekmēt slimības pieredzi. Kognitīvā uzvedības terapija ir vērsta uz mācīšanos mainīt uztveri, lai mazinātu hroniskas sāpes vai tādus notikumus kā panikas lēkmes. Tādā veidā jēdziena izpratne ir devusi lielākus panākumus smagu slimību ārstēšanā.