Personiskais vietniekvārds ir vārds, kas apzīmē īpašvārdu, atsaucoties uz personu. Personisko vietniekvārdu piemēri ir “es”, “viņa” un “viņi”. Dažas personas vietniekvārdu formas parādās katrā valodā, lai gan dažādās valodās tos lieto atšķirīgi.
Angļu valodā ir vairākas galvenās personas vietniekvārdu formas. Katrs vietniekvārds var būt pirmās personas vārds, piemēram, “es” vai “es”, otrā persona, piemēram, “tu”, vai trešā persona, piemēram, “viņa” vai “viņš”. Turklāt katram vietniekvārdam ir numurs, un dažiem ir arī dzimums. “Es” ir vienskaitlī, bet “mēs” ir daudzskaitlī, un “viņš” ir vīrišķīgs, bet “viņa” ir sievišķīgs. Tikai trešās personas vietniekvārdiem ir dzimums; pirmās un otrās personas personvārdi ir bez dzimuma.
Personas vietniekvārdam ir ne tikai persona, numurs un dažreiz arī dzimums, bet arī gadījums. Angļu valodas lietvārdiem parasti nav gadījumu, bet personiskais vietniekvārds maina savu formu atkarībā no lomas, ko tas spēlē teikumā. Piemēram, vietniekvārds vienskaitļa pirmajā personā ir “es”, ja runātājs ir teikuma subjekts, bet “es”, ja runātājs ir objekts. Tāpat “viņa” un “viņš” ir teikumu subjekti, savukārt objekti ir “viņš” un “viņa”. Šiem vietniekvārdiem ir arī refleksīvas formas, kuras tiek izmantotas, ja runātājs ir gan frāzes subjekts, gan objekts, piemēram, teikumā “Es runāju ar sevi”.
Daudzām valodām ir personīgi vietniekvārdi, kas atšķir vienskaitli no daudzskaitļa otrajā personā. Tā tas ir franču valodā, kur “toi” ir vienskaitlis un “vous” ir daudzskaitlis, lai gan “vous” var būt arī formāls uzrunas veids. Lai gan angļu valodā trūkst šīs atšķirības, tā pastāv vairākos angļu valodas dialektos. Piemēram, Dienvidamerikas angliski runājošie dažreiz lieto “y’all” kā neformālu daudzskaitļa otrās personas vietniekvārdu, savukārt īru angļu valodā un vairākos amerikāņu dialektos ir “youse”, kas pilda to pašu funkciju.
Neviens personiskais vietniekvārds nav tik strīdīgs kā “viņi”. Lai gan “viņi” galvenokārt ir daudzskaitļa trešā persona, runātāji to dažreiz lieto kā vietniekvārdu gadījumos, kad personu skaits vai dzimums nav zināms. Pat ja “viņi” attiecas uz vienu indivīdu, tas joprojām tiek uzskatīts par daudzskaitli un liek darbības vārdiem pieņemt daudzskaitļa formas. Šim lietojumam ir sena vēsture, taču daži gramatikas autori pret to iebilst, jo tas izmanto daudzskaitļa vietniekvārdu, lai atsauktos uz vienskaitļa priekšmetu. Ieteiktās alternatīvas ietver “viņš vai viņa”, kā arī neoloģismus, piemēram, “sie”.