Uzņēmējdarbības pasaulē, kur hierarhija un veicināšanas stimuli veido pašu augstākā līmeņa birokrātijas kodolu, neviena atsevišķa cilvēka uzvedības teorija nav guvusi lielāku atzinību kā sociologa doktora Lorensa Pītera 1960. gadu beigās izstrādātā. Visā savā plašajā strukturētā biznesa hierarhijas izpētē Pīters novēroja, ka parasti “darbinieki organizācijā paaugstinās līdz augstākajam kompetences līmenim un pēc tam tiks paaugstināti līdz līmenim, kurā viņi ir nekompetenti, un paliks tajā. ” Šis novērojums, kas labāk pazīstams kā Pētera princips, kopš tā laika ir kļuvis par populāru tēmu humoristiski komentāriem par biznesa un valdības nepilnībām. Uzņēmumu administratoriem, kuri atpazīst zīmes savā hierarhijā, šī tēma ir kļuvusi par iemeslu lielai korporatīvajai satraukumam.
Pētera principa jēdzienu vislabāk var izskaidrot, iedomājoties pazīstamo piramīdas formas biznesa modeli, kas parāda jaunos darbiniekus zemākajā līmenī. Tā kā šie zemākā līmeņa darbinieki izrādās kompetenti savos amatos, viņi tiek apbalvoti ar paaugstināšanu uz nākamo līmeni – parasti, vadības. Šī kustība pa hierarhijas kāpnēm turpinās bezgalīgi, līdz darbinieki sasniedz amatus, kuros viņi vairs nav kompetenti. Tā kā lielākā daļa strukturēto administrāciju nespēj īstenot “pazemināšanas” procedūras, process parasti apstājas. Darbiniekam, kurš būtu laimīgāks vai strādātu labāk ārpus vadības, nav pareiza veida, kā atrisināt situāciju. Tādējādi, teorija liecina, ka darbinieks paliek augstākajā amatā, paliek viduvējs darbā un lielāko dienas daļu pavada, piesedzot savu nekompetenci. Tiem, kas atrodas augstākajā līmenī, Pētera princips atklāj dramatisku trūkumu iekšējās paaugstināšanas praksē.
Pēc doktora Pētera domām, darbu, kas nodrošina uzņēmējdarbību, veic tie darbinieki, kuri nav sasnieguši savu nekompetences līmeni. Ja tā ir taisnība, ir vieglāk saprast, kā organizācijas paliek virs ūdens, pat ja darbinieki atkārtoti pieņem pārāk daudz paaugstinājumu. Pētera principa radītās problēmas vēl vairāk saasina apziņa, ka nekompetenti vadītāji parasti pieņem nekompetentus lēmumus, piemēram, izlemjot, kurš kompetentais darbinieks ir jāpaaugstina līdz viņu nekompetences līmenim. Galu galā, saka Pētera princips, augstākos birokrātiskās administrācijas līmeņus pilnībā apdzīvo nekompetenti cilvēki.
Gan biznesa, gan valdības hierarhijās, kur nikns ir Pētera princips un lēmumi acīmredzami tiek pieņemti augstākajos ešelonos, risinājums joprojām ir strupceļā. Ja nauda un karjera ir līdzsvarā, šķiet, ka vadītāji izvēlētos ignorēt domu, ka viņu organizācijas vada nekompetenti cilvēki. Lai izdarītu alternatīvu izvēli, vadītājiem būtu jāatzīst problēmas savā iekšējā paaugstināšanas sistēmā un šajā procesā jāriskē, liekot saprast, ka arī viņi, iespējams, ir sasnieguši savu nekompetences līmeni.
SmartAsset.