Juridiskās lietās pierādīšanas pienākums attiecas uz tās puses pienākumu, kas izsaka apgalvojumus, pamatot tos ar pierādījumiem, kas ir pieņemami tiesā. Civilprasībā šo atbildību uzņemas prasītājs. Ja persona ir apsūdzēta noziegumā Amerikas Savienotajās Valstīs, Kanādā, Apvienotajā Karalistē un vairākās citās pasaules valstīs, slogs gulstas uz apsūdzību, kurai ir jāpierāda apsūdzības, pirms var pasludināt notiesājošu spriedumu.
Pierādīšanas standarti var atšķirties atkarībā no attiecīgā juridiskā strīda veida. Kriminālprocesā apsūdzības iestādei ir jāpierāda sava lieta bez saprātīgām šaubām. Persona, kas ir apsūdzēta noziegumā, tiek uzskatīta par nevainīgu, kamēr viņa vaina nav pierādīta.
Ja tiesnesis dod norādījumus zvērināto grupai pirms tās aiziešanas pensijā, viņš vai viņa paskaidros pierādīšanas pienākumu un to, kā tas attiecas uz tiesvedību. Prokuratūrai nav nepārprotami jāpārliecina zvērinātie par apsūdzētās personas vainu. Tā vietā zvērinātajam ir jāspēj viņam vai sev morāli droši pateikt, ka persona ir vainīga nozieguma izdarīšanā. Ja zvērinātie to nevar izdarīt, apsūdzība nav izpildījusi pierādīšanas pienākumu un zvērināto tiesai persona ir jāatzīst par nevainīgu.
Civilprocesā pierādīšanas pienākums gulstas uz prasītāju. Viņam vai viņai jāspēj atbalstīt apgalvojumus par zaudējumiem vai ievainojumiem, lai piedzītu no atbildētāja zaudējumu atlīdzību. Standarts, ko parasti piemēro šajās situācijās, ir viens no pierādījumu pārsvarā. Šo terminu var saukt arī par varbūtību līdzsvaru.
Pierādījumu pārsvars nozīmē, ka tiesnesim vai žūrijai ir jāpārliecinās, ka atbildētāja darbības vai tās trūkums ir izraisījis prasītāja ievainojumu vai kaut kādā veidā aizvainots. Tehniski runājot, ja pastāv tikai 50 procentu iespēja, ka tā ir taisnība, atbildētāju var saukt pie juridiskās atbildības. Saukšana pie atbildības civilprasībā nozīmē, ka atbildētājam tiks piespriests samaksāt naudu, lai kompensētu prasītāja zaudējumus.
Vēl viens veids, kā civilprocesā tiek īstenots pierādīšanas pienākums, ir skaidru un pārliecinošu pierādījumu princips. Tas ir augstāks standarts nekā pierādījumu pārsvars. Šādā situācijā prasītāja advokātam ir jāizmanto augstāks standarts, lai pārliecinātu tiesnesi, ka apgalvojumi, kas ir prasības pamatā, ir patiesi.