Psihoanalīze ir viena no metodēm, ar kuras palīdzību apmācīti psihologi vai psihoterapeiti mēģina noskaidrot pacienta pašreizējās uzvedības vai darbību galveno cēloni. To parasti veic vairākās sesijās, kurās pacients atceras īpašas atmiņas par notikumiem, kas maina dzīvi – procesu, kas pazīstams kā brīva asociācija. Psihoanalīzes praktiķi cer izmantot šo informāciju kopā ar citiem novērojumiem, lai formulētu iespējamu ārstēšanas kursu noteiktām garīgām slimībām vai citām pašierobežojošām neirozēm vai iracionālām bailēm.
Pirms izcilais austriešu psihologs doktors Zigmunds Freids 19. gadsimta beigās izstrādāja psihoanalīzi, bija daudz teoriju, bet maz zinātnisku zināšanu par cilvēka prāta iekšējo darbību. Tika uzskatīts, ka cilvēki uzvedas tā, kā to darīja daudzu iemeslu dēļ: dievu griba, dēmoniska apsēstība, labums vai ļaunums no dzimšanas, “humora” nelīdzsvarotība un tā tālāk. Noziedznieki, kas izdarīja noziegumus pret sabiedrību, vai tie, kuri demonstrēja dīvainu uzvedību, tika vienkārši izņemti no sabiedrības, bez cerībām uz jēgpilnu rehabilitāciju.
Dr Freids noteica, ka daudzas pašreizējās uzvedības un darbības patiesībā ir izraisījušas agrākas psihes traumas. Freids izvirzīja hipotēzi, ka cilvēka prāts ir daudz sarežģītāks, nekā tika pieņemts iepriekš, un tieši šī sarežģītība lika daudziem cilvēkiem veidot sociāli nepieņemamas domas vai pieņemt bīstamus lēmumus. Freida psihoanalīze tās sākotnējā formā lielā mērā koncentrējās uz pacienta apspiestajām seksuālajām fantāzijām un agrīnās bērnības pieredzi. Freids cerēja palīdzēt saviem pacientiem drošā vidē saskarties ar traumējošām atmiņām, lai izprastu viņu pašreizējās grūtības.
Kopš Freida laikiem psihoanalīzē ir notikušas dažas izmaiņas. Mūsdienu praktizētāji mēdz uzskatīt, ka Freida metožu “runāšanas ārstēšanas” aspekts ir visnoderīgākais līdzeklis, vienlaikus izvairoties no pārmērīgas psihoseksuālu traumu pieredzes izmantošanas diagnozes noteikšanai. Mūsdienu psihoanalīzes sesijās pacienti apspriež savas visdziļākās domas un pieredzi ar apmācītu psihoterapeitu. Terapeita uzdevums ir virzīt sarunu uz konkrētiem domu konfliktiem.
Ja pacients pats var atcerēties sāpīgu pieredzi un pielietot šo atmiņu pašreizējā situācijā, viņš, iespējams, laika gaitā varētu sevi “izārstēt”. Piemēram, ja kāds, kas cieš no smagas sociālās trauksmes, atceras kādu īpaši pazemojošu atgadījumu no pamatskolas, tas viņam var palīdzēt aplūkot mūsdienu notikumus perspektīvā. Veiksmīga pievēršanās apspiestai domai vai fantāzijai var izbeigt konfliktu starp prātu un ķermeni.
Slavenākais Freida psihoanalīzes modelis sadalīja cilvēka prātu trīs atsevišķos elementos – id, ego un superego. ID ir primitīvs dzinējspēks, kas nodrošina mūsu pamata vajadzības, piemēram, seksuālo apmierinātību un sociālo izaugsmi. Superego ir piepildīts ar visiem morāles kodeksiem, kas mums ir iespiesti kopš dzimšanas. Ego ir mūsu nomodā esošais prāts, kas motivē mūs pieņemt lēmumus, pamatojoties uz mūsu īpašajiem virzieniem un vajadzībām. Tā kā superego un id pastāvīgi konfliktē, daudzus cilvēkus psihoanalīzei virza pārslogots ego, kurš cenšas izprast apkārtējo pasauli. Izmantojot šo psihoanalīzes modeli, noziedzīga uzvedība notiek, kad id kļūst pārāk dominējošs un īpaši stingru morālo uzvedību izraisa nepārbaudīts superego.
Daudzi mūsdienu psihoterapeiti ir pieņēmuši atšķirīgu psihoanalīzes modeli, kura pamatā ir konflikta ideja. Mums visiem ir morāles kodekss, kas nosaka konkrētas darbības pareizību vai nepareizību. Tādā pašā veidā mūsu ķermenim ir savas vajadzības, kuras nav viegli kontrolēt ar racionālu domu vien.
Precējies vīrietis, piemēram, darbā var satikt pievilcīgu sievieti. Viņš var saprast, ka turpināt nelikumīgas attiecības būtu morāli nepareizi, taču viņš joprojām izjūt seksuālās pievilcības fizisko ietekmi. Pat ja viņš atkāpjas no tikšanās un nekas fizisks nenotiek, konflikts starp prātu un ķermeni joprojām var pastāvēt. Laika gaitā visi šie konflikti var pārņemt cilvēka psihi, radot nepieciešamību droši izgāzt šīs jūtas un apspiestās fantāzijas. Psihoanalīze cenšas nodrošināt virzītu izplūdes veidu, kam galu galā vajadzētu samazināt konflikta līmeni starp fantāziju un realitāti.