Ir daudz dažādu teoriju, kas mēģina izskaidrot, kāpēc cilvēki uzvedas tā, kā viņi rīkojas, un kāpēc cilvēki atšķiras pēc viņu uzvedības veida. Psiholoģiskā uzvedība ir teoriju grupa, kas aplūko uzvedību no psiholoģiskā viedokļa. Šī metodoloģija, ko sauc arī par uzvedības psiholoģiju, koncentrējas ne tikai uz to, kā prāts spēlē lomu uzvedībā, bet arī uz sociālo, vides un fizioloģisko aspektu lomu prāta ietekmēšanā. Daži cilvēki vēsturē, kas ir veicinājuši zināmas teorijas, ir Eriksons, Freids un Maslovs.
Ēriks Eriksons izvirzīja teoriju, ka cilvēka attīstība notiek astoņos posmos no zīdaiņa vecuma līdz pieauguša cilvēka vecumam. Katrā no šiem posmiem cilvēkam ir jāpārvar izaicinājumi, piemēram, uzticēšanās un egoidentitātes attīstība. Ja vienu posmu nevar apgūt, Ēriksons izvirzīja teoriju, ka ciestu posms, kuram sekos, līdzīgi kā pulsācijas efekts. Rezultāts būtu identitātes krīze, kas var izraisīt patoloģisku psiholoģisko veselību un patoloģisku psiholoģisku uzvedību. Kad katrs posms ir apgūts, cilvēks funkcionē un uzvedas normāli.
Zigmunds Freids ar savām teorijām par cilvēka uzvedību ir ietekmējis psiholoģisko kopienu un zināšanas par psiholoģisko uzvedību. Freids izvirzīja teoriju, ka cilvēka attīstība ir pilnībā atkarīga no visu trīs zemapziņas daļu veiksmīgas attīstības. Id, ego un superego nosaka, kā cilvēks uzvedīsies. Šo daļu pareiza attīstība notiek posmos visā dzīves laikā, kas ir tas pats jēdziens, kas rosināja Eriksona teorijas. Nespēja apgūt posmu rada problēmas ar personības attīstību un var izraisīt uzvedības problēmas.
Abrahams Maslovs un Burrhus Skinner gan izvirzīja teoriju, ka psiholoģiskā uzvedība ir iemācīta. Skinera teorija liecina, ka cilvēki mācās no pozitīva un negatīva apstiprinājuma savām darbībām. Maslova teorija liecina, ka uzvedība balstās uz cilvēka vajadzībām, piemēram, pārtiku un sociālo mijiedarbību.
Neatkarīgi no tā, kura teorija tiek izvēlēta kā ceļvedis, psiholoģisko uzvedību parasti nevar ignorēt. Nenormāla uzvedība atšķiras atkarībā no katras personas; jebkura uzvedība, kas šķiet nepareiza, piemēram, lietu aizdedzināšana vai noziegumu izdarīšana, tiek uzskatīta par nenormālu, taču šo terminu var izmantot arī, lai aprakstītu darbības, kas parasti nav tādas, par kurām persona iepriekš ir bijusi zināma. Traucējumu klātbūtne, piemēram, kleptomānija vai fobija, bieži var izraisīt neparastu uzvedību, kas saistīta kā traucējuma simptomi. Piemēram, kleptomāni jūt vajadzību zagt lietas bez loģiska iemesla. Ja rodas patoloģiska uzvedība, parasti tiek izmantota psiholoģiska konsultācija, lai noteiktu cēloni, īpaši, ja ir aizdomas par psiholoģiskiem traucējumiem.