Kas ir QTIP trests un kā Latvijā nodrošina pārdzīvojušo laulāto?

Amerikāņu konstrukcijas jēga ir divējāda. Pirmkārt, tā nodrošina atraitnei vai atraitnim stabilus ienākumus, neļaujot mantu iztērēt vai novēlēt kādam citam. Otrkārt, tā izmanto laulāto atvieglojumu mantojuma nodoklī, tāpēc nodokļa maksāšana tiek atlikta līdz brīdim, kad mirst otrs laulātais. Praksē šādu risinājumu izvēlas atkārtotās laulībās, kur mantojuma atstājējs vēlas gan parūpēties par dzīvesbiedru, gan pasargāt bērnu tiesības uz ģimenes īpašumu.

Latvijā tāda instrumenta nav un nevar būt, jo mūsu tiesību sistēma nepazīst mantas sadalīšanu starp nominālo un patieso īpašnieku. Zemesgrāmatā nevar ierakstīt trestu, un mantojums pāriet mantiniekiem tieši. Tas nenozīmē, ka plānošanas iespēju nav: Civillikums ļauj sastādīt testamentu ar legātu, tas ir, novēlēt konkrētu mantu vai tiesību konkrētai personai, un noteikt apgrūtinājumus, piemēram, lietojuma tiesību uz dzīvokli mūža garumā.

Tipisks Latvijas risinājums izskatās šādi: īpašumu manto bērni, bet par labu pārdzīvojušajam laulātajam tiek nodibināta lietojuma tiesība, kas nostiprināta zemesgrāmatā. Tādējādi laulātais var dzīvot mājoklī vai saņemt no tā ienākumus, bet pārdot vai novēlēt to nevar. Alternatīva ir mantojuma līgums, kas atšķirībā no testamenta ir abpusējs un vienpusēji neatsaucams un slēdzams pie zvērināta notāra, un tas dod lielāku noteiktību visām pusēm. Jāņem vērā, ka laulātajam un lejupējiem kā neatraidāmajiem mantiniekiem saglabājas tiesības uz neatņemamo daļu, kuras apmēru nosaka Civillikums un kuru izmaksā naudā.

Vēl viena būtiska atšķirība ir nodokļos. Latvijā mantojuma nodokļa nav, tāpēc visa ASV konstrukcijas nodokļu loģika šeit vienkārši nav piemērojama; maksājami ir valsts nodeva par mantojuma lietu un zvērināta notāra atlīdzība, bet vēlāk, pārdodot mantoto īpašumu, var rasties iedzīvotāju ienākuma nodoklis no kapitāla pieauguma, un tā nosacījumus skaidro Valsts ieņēmumu dienests. Cilvēki šo mēdz sajaukt arī ar ārzonas uzņēmumiem vai nodibinājumiem: nodibinājums Latvijā ir juridiska persona ar noteiktu mērķi un pārvaldi, nevis veids, kā anonīmi turēt ģimenes mantu.

Biežākās kļūdas ir praktiskas, nevis juridiski smalkas. Testamentā novēl dzīvokli, kas patiesībā ir kopīpašums ar bijušo laulāto, vai zemi, kas nav sakārtota zemesgrāmatā. Aizmirst par neatņemamo daļu, un pēc nāves bērni pieprasa naudu, kuras atraitnei nav. Uzraksta pašrocīgu testamentu, ko neviens neatrod vai kura tekstu var saprast divējādi. Visbeidzot, dokumentu sastāda vienreiz un vairs neatgriežas pie tā pēc šķiršanās, jaunas laulības, bērna piedzimšanas vai īpašuma pārdošanas, lai gan tieši šie notikumi maina visu ainu.