Refleksa darbības ir brīvi definētas kā jebkura darbība, ko ķermenis veic neapzināti. Ir vairāki dažādi refleksu darbību veidi, tostarp daži no tiem ir reakcija uz ārējiem stimuliem un citi, kas regulē ķermeņa orgānus un funkcijas. Ir arī teorētiska refleksu darbību klase, ko var apgūt, taču tiek apspriesta to esamība un to pamatā esošais mehānisms.
Daudzas refleksu darbības notiek, reaģējot uz ārējiem stimuliem, un lielākā daļa no tām faktiski darbojas bez cilvēka smadzeņu iesaistīšanās. Piemēram, ja cilvēks paklupa kempingā un viņa roka iekrīt ugunskurā, viņš to ātri ievilks, pat nedomājot. Tas notiek tāpēc, ka nervu signāls no traumas pārvietojas pa ķermeni — kad tas sasniedz muguras smadzenes, tas izraisa automātisku reakciju, pirms smadzenes var iesaistīties. Muguras smadzenes reaģē, sūtot atpakaļ citu signālu, kas liek personai automātiski atraut roku no uguns.
Šāda veida reakcija ir arī atbildīga par labi zināmo ceļgala refleksu, ko ārsti izmanto, lai pārbaudītu cilvēka nervu sistēmu. Tādā gadījumā refleksa mērķis ir palīdzēt cilvēkam saglabāt līdzsvaru, ejot. Lielākā daļa šāda veida refleksu pastāv, lai pasargātu cilvēkus no ievainojumiem vai risinātu lietas, kurām nepieciešama tūlītēja rīcība. Piemēram, cilvēki mirkšķina, kad kaut kas lido pret viņu acīm, un tas dažreiz notiek tik ātri, ka cilvēki pat neapzinās, ka to dara.
Cita veida reflekss ietver ķermeņa spēju regulēt tādas pamatfunkcijas kā sirdsdarbība un elpošana. Smadzenes tam visam izseko un turpina bez cilvēka apziņas, un tas vispār ir nepieciešams izdzīvošanai. Galvenais, kas atdala šāda veida refleksu darbību, ir tas, ka nav nepieciešama ārēja stimulācija.
Daži zinātnieki ir izvirzījuši teoriju par cita veida refleksu darbību, ko sauc par kondicionētu refleksu. Tie ietver mācību procesu, kurā cilvēki piedzīvo kaut ko pietiekami daudz reizes un galu galā attīsta refleksīvu reakciju uz to. Atšķirībā no vairuma refleksu, kas saistīti ar ārēju stimulāciju, tie skar smadzenes tieši. Ideja par to radās krievu zinātniekam Ivanam Pavlovam, kurš izdomāja, ka ir iespējams panākt, lai suns siekalotos, kad tas dzird zvana skaņu, konsekventi zvanot zvaniņu tieši pirms barošanas. Zinātnieki parasti ir vienisprātis, ka šāda veida reakcijas pastāv, taču notiek dažas diskusijas par to, vai tās būtu vai nevajadzētu saukt par refleksiem.