Sadarbības terapija ir mainīgs termins, un tam var atrast vairākas diezgan nesaistītas definīcijas. Tas var attiekties uz garīgās veselības terapeita darbu sadarbībā ar citām organizācijām vai personām, piemēram, sociālajiem dienestiem, skolām, ģimenes locekļiem, ārstiem un tamlīdzīgiem. Ar to ir saistīta ideja par medicīniskām terapijām, kas paredzētas, lai palīdzētu pacientiem, kas tiek veiktas sadarbības veidā, piemēram, darbs, ko viens un tas pats pacients varētu veikt vispārējais ārsts un vairāki speciālisti. Pēdējā definīcija joprojām tiek izstrādāta. Tā ir ideja, ka terapija ir sadarbība starp terapeitu un pacientu.
Pirmajā piemērā terapeitiem vai psihiatriem bieži ir jāsadarbojas ar citiem cilvēkiem savā darbā, jo īpaši ģimenes terapijā, terapijā bērniem ar smagiem uzvedības traucējumiem vai ja kādam tiek veikta mandāta terapija saskaņā ar nosacītas atbrīvošanas līgumu. Acīmredzot, ja sadarbības modeļi starp katru iesaistīto ārstniecības grupas locekli ir labi, tas var atvieglot terapijas piegādi. Terapeits var vairāk iesaistīties pacienta ārstēšanā, jo viņš/viņa par pacientu zina vairāk no citiem cilvēkiem vai aģentūrām, kas piedalās, nekā pacients pats varētu pateikt. Šī papildu informācija un vienošanās par sadarbību klienta(-u) interesēs var būt lielisks izejas punkts.
Ļoti izplatīta sadarbības terapijas forma var rasties starp terapeiti un psihiatri. Daudzi cilvēki, kuri saņem psihofarmakoloģisko ārstēšanu, vēršas pie kāda cita, lai saņemtu terapiju. Kopā terapeits un psihiatrs var visveiksmīgāk strādāt, lai atbalstītu klientu, kad viņi sazinās viens ar otru.
Daudzas medicīniskās terapijas var veikt sadarbībā, un faktiski ir daži ārstu biroji, kas piedāvā vairākus ekspertus, lai palīdzētu cilvēkiem. Piemēram, ārsts, manuālais terapeits, ārstniecības augu speciālists un akupunktūrists var strādāt vienā un tajā pašā medicīnas praksē. Tas patiešām varētu palīdzēt pacientam, jo jebkuram terapeitam vai ārstam iestādē ir piekļuve pacienta ierakstiem, un informācijas plūsma var būt lieliska. Šādos birojos var būt komandas sanāksmes, kurās eksperti sadarbojas pacienta gadījumā, lai noteiktu labāko medicīnisko virzienu, kas jāievēro. Šis modelis ir daudz retāk sastopams nekā tie, kuros ir maz attiecību starp ģimenes ārstiem, alternatīvās medicīnas ārstiem un ārstiem speciālistiem, taču, ja tas tiek atrasts, tas bieži lepojas ar augstu pacientu apmierinātības līmeni.
Otrs veids, kā tiek definēta sadarbības terapija, ir diezgan nesens terapijas veids, kas daļēji balstās uz postmodernām idejām. To īpaši interesē jautājums par to, kā terapeits un klients strādā kopā. Viena no lietām, ko tā cenšas mainīt, ir spēka attiecības terapijā, pārliecinoties, ka klients saprot savu autoritātes vai vienlīdzības pozīciju terapeitiskajās attiecībās.
Viena ideja, ko var atmest šajā sadarbības terapijas veidā, ir pacientu diagnosticēšana vai patoloģizēšana. Tas nenozīmē, ka terapeits neieteiktu doties pie psihiatra, ja viņam/viņai šķiet, ka persona cieš no psihiskas slimības, kuras gadījumā nepieciešama medikamentoza ārstēšana. Tomēr uzsvars tiek likts uz to, ka klients un terapeits kopīgi veido terapiju, un terapeitam ir dabiska zinātkāre par visu, kas traucē klientu, vienlaikus saglabājot nostāju, ka viņš/viņa nezina, kā atrisināt klienta problēmas.
Paļaušanās uz dialogu, kas dažkārt ļoti izklausās pēc parastas sarunas, aizved klientu tur, kur viņam jāiet. Tas ir ļoti atšķirīgs terapijas modelis nekā ideju nodošana terapeitiem, lai tās “analizētu” ar augstāku prātu. Tā vietā tiek apgalvots, ka saruna terapijā, kas koncentrējas uz jautājumiem, ar kuriem saskaras klients, dabiski analizēs visu, kas ir nepieciešams, izmantojot paša cilvēka zināšanas par sevi, kas ir daudz labākas par terapeita zināšanām par pacientu.
Sadarbības terapiju šajā galīgajā definīcijā var izmantot vairākos veidos. Ir konsultanti, kas piedāvā sadarbības pāru terapiju un/vai piedāvā individuālu ārstēšanu. Modeli var izmantot arī ģimenes vai grupu terapijā. Šī joprojām ir jauna joma, kas sāka apvienoties astoņdesmito gadu beigās. Tomēr daži no tā iedvesmas avotiem ir bijuši pirms 1980. gadiem. Ir grūti noteikt, cik lielā mērā šī terapija varētu tikt apgūta, mācīta vai praktizēta nākotnē.