Šetlendas aitas ir neliela aitu šķirne, kurai ir dažādas krāsas un raksti un kuras ražo ļoti smalku vilnu. To izcelsme ir Šetlendas salās, lai gan pašlaik tos audzē aitkopji daudzās pasaules vietās. Tos bieži audzē gaļas nolūkos papildus vilnai. Tie ir ļoti izturīgi un viegli audzējami, lai gan ir lēni augoša šķirne.
Šetlendas aitas patiesībā ir mazākās no Lielbritānijas aitu šķirnēm, pieauguši auni sver no 90 līdz 125 mārciņām (40.8 līdz 56.7 kg), bet pieaugušas aitas sver nedaudz mazāk – no 75 līdz 100 mārciņām (34 līdz 45.4 kg). Auniem ir pievilcīgi, izliekti spirālveida ragi, un aitām ir bez ragiem. Šetlendas aitām ir smalks kauls ar īsu, plūdu formu. Tie ir dažādās krāsās, piemēram, baltā, brūnā, melnā, sudrabaini pelēkā, gaiši brūnā un sarkanbrūnā krāsā. Ir arī vairāki raksti ar atšķirīgiem marķējumiem.
Plašā krāsu gamma ir pluss vilnas ražošanā, jo tradicionālajiem trikotāžas izstrādājumiem vilna bieži tiek izmantota nekrāsota, lai gan baltā vilna ir labākās cenas. Šetlendas aitas ražo ļoti smalku vilnu, un tā ir iecienīta rokas vērpēju vilna visā pasaulē. Tam ir mīksta sajūta, kas labi der džemperiem un cita veida apģērbam un segām. Īpaši smalks mežģīņu šalles veids ir Šetlendas salu specialitāte; ko sauc par gredzena šalli, patiesībā tas ir tik smalks, ka to var izlaist caur laulības gredzenu.
Šetlendas aitas, kuru izcelsme ir Skotijas Šetlendas salās, tiek uzskatīta par Lielbritānijas šķirni. Tos audzē arī aitkopji vairākās pasaules daļās, daudzās Ziemeļeiropas valstīs, piemēram, Skandināvijā un Somijā, kā arī Kanādā un ASV. Visbiežāk izmanto vilnai un gaļai. Tiek teikts, ka tie ražo garšīgus gabalus; tā kā tie aug lēni, tie bieži vien ir jāaudzē ilgāk nekā citas šķirnes, ko izmanto kaušanai. Tos dažkārt izmanto arī ganību saglabāšanai, kas ir stratēģiska prakse, kas palīdz saglabāt zālāju platības.
Šetlendas aita ir saglabājusi daudzus savus primitīvos instinktus un tiek uzskatīta par savvaļas aitām ļoti tuvām dabā. Aitas ir labas mātes, kas viegli dzemdē jērus un dod daudz piena. Šetlendas aitas vajadzības gadījumā spēj izdzīvot ļoti retos apstākļos. Viņi mēdz būt konservatīvi ganībās un parasti negana zemi. Tas padara šķirni ārkārtīgi viegli audzināmu, jo tā lielākoties spēj pati sevi iztikt un tai ir nepieciešama ļoti maza cilvēka iejaukšanās, lai tā attīstītos.