Smilšu spēles terapiju izmanto daudzos terapeitiskās prakses veidos. Tas ir balstīts uz Ērika Neimana darbu, kura galvenā psiholoģiskā nosliece bija uz psihodinamiskām praksēm, un jungietes Doras Kalfas darbu. Pastāv atšķirība starp Junga un psihodinamisko smilšu paplātes izmantošanu, kas ir svarīga, un abas terapijas dažreiz sauc par smilšu spēli (Kalff) un smilšu paplāti (Neumann), lai skaidri norādītu, ka tās ir divas dažādas metodes.
Neimana pieejā klienti izmanto smilšu paplātes ar figūrām vai citām formām, un izmantošana tiek uzskatīta par neapzināta materiāla izpausmi. Terapeits uzņemas aktīvas un direktīvās lomas, uzdodot jautājumus par klienta izvēli, kad tiek veidotas ainas. Terapeiti var tieši pasūtīt klienta darbus, un seansa laikā paplāti var iztukšot un iztīrīt. Šī saruna starp terapeitu/klientu radīšanas un interpretācijas laikā labi saskan ar Freida modeļiem, kad analītiķis ir klienta tulks/instruktors, palīdzot klientiem aptvert neapzinātās izpausmes ikdienas uzvedībā vai mākslas veidošanā.
Tiek uzskatīts, ka Doras Kalfas smilšu spēles terapijas interpretāciju iedvesmojis Noimanis, un tā tika radīta 20. gadsimta vidū. Pastāv reālas atšķirības starp Kalff un Neumann, kā arī smilšu paplātes izmantošanas veidu. Viena no lielākajām izmaiņām ir veids, kādā terapeits un klients mijiedarbojas, kamēr tiek veidota smilšu spēles terapijas aina. Kalfs iestājās par to, lai terapeiti vispār neiejauktos šajā procesā; terapeiti runā tikai tad, ja klients uzdod tiešu jautājumu. Citos apstākļos terapeits pieņem un klusē, kamēr klients veido smilšu paplātes attēlu ar smiltīm un figūru izlasi.
Turklāt smilšu paplāte tiek atstāta netraucēta, līdz klients aiziet. Var pat tikt uzņemts attēls, ko varētu kopīgot ar klientu. Kalfa pirmajos ieteikumos analītiķi veidoja paplāšu rasējumus.
Atšķirības starp diviem smilšu spēles terapijas veidiem daļēji ir saistītas ar atšķirībām starp psihodinamisko un Junga pieeju. Kalfs apgalvoja, ka visi cilvēki tiecas pēc veseluma vai individualizācijas, un, ņemot vērā tādas lietas kā reprezentatīvas figūras un smiltis, viņi dabiski radīs arhetipiskas ainas, kas apzīmē šo ceļojumu. Tam nepieciešama ļoti neliela terapeita iejaukšanās, un tas izpaužas īpaši radošu darbību rezultātā. Psihodinamiskā pieeja dod priekšroku citam bezsamaņas skatījumam, kur cilvēkiem ir nepieciešama interpretācija, lai saprastu neapzinātos motīvus. Junga/Freida šķelšanās īpaši izpaužas Junga ticībā kolektīvai bezsamaņai vai attēlu/arhetipu kopumam, kas ir kopīgs visiem cilvēkiem, kuri ir atpazīstami dziļā līmenī.
Faktiskajā praksē terapeiti var atšķirties atkarībā no tā, kā viņi izmanto smilšu spēles terapiju. Viņi to var izmantot kā daļu no sesijas vai visu to, un katrā sesijā vai tikai dažās sesijās. To var izmantot gan bērniem, gan pieaugušajiem, un to vislabāk var izmantot, ja terapeiti smilšu paplātei izvēlas vairākas figūriņas. Vairāki terapeiti apmeklē īpašus seminārus, lai apmācītu tās lietošanu, un tie var stingri pieturēties pie viena veida terapijas vai var apvienot domu skolas.