Sociālā disleksija jeb Aspergera sindroms ir attīstības traucējums autisma spektrā. Bērniem ar sociālo disleksiju parasti ir grūtības veidot vienaudžu attiecības. Viņi bieži ir fiziski nekoordinēti un mēdz koncentrēties uz šauru interešu loku. Daudzi bērni ar sociāli disleksiju gūst labumu no uzvedības terapijas, medikamentiem un sociālo prasmju apmācības.
Lielākā daļa vecāku pamana simptomus, pirms bērns sāk skolas gaitas. Šie bērni slikti mijiedarbojas ar saviem vienaudžiem. Mazi bērni var neizrādīt interesi spēlēties ar citiem. Viņi ne vienmēr saprot sarkasmu vai humoru, un viņiem bieži ir grūti uztvert neverbālās norādes, piemēram, ķermeņa valodu. Daži bērni arī izvairās no acu kontakta.
Viņi bieži ir artikulēti un viņiem var būt liels vārdu krājums, taču viņi var runāt lēzenā, vienmuļā balsī ar nelielu intonāciju vai izteiksmi. Daži bērni runā formālā, mācību grāmatām līdzīgā stilā. Bērniem ar Aspergera sindromu bieži vien ir grūtības just līdzi citiem. Viņi var slikti reaģēt uz izmaiņām savā ikdienas rutīnā.
Bērniem ar sociālo disleksiju bieži ir aizkavēta motorisko prasmju attīstība. Šiem bērniem dažreiz ir neparasts, lecīgs staigāšanas veids. Viņiem var būt nesalasāms rokraksts. Dažiem bērniem ir arī grūtības griezt ar šķērēm, mest vai tvert bumbu, pareizi izmantot rotaļu aprīkojumu vai braukt ar velosipēdu.
Lai gan viņi var daudz runāt, šiem bērniem bieži vien ir ierobežotas intereses. Daudzi pievēršas vienai tēmai, piemēram, beisbola kārtīm, dinozauriem vai noteiktai televīzijas pārraidei. Šie bērni var vadīt zinošas vienpusējas lekcijas par izvēlēto priekšmetu, taču sarunās ar citiem ir ļoti maz domu un ņemšanas.
2011. gadā ārsti nezināja, kas izraisīja sociālo disleksiju. Viņiem bija aizdomas, ka tas varētu būt saistīts ar ģenētiku vai smadzeņu struktūras izmaiņām. Profesionāļi tomēr neuzskatīja, ka šie traucējumi ir bērna vides vai sociālās situācijas rezultāts. Zēniem parasti ir lielāks risks nekā meitenēm.
Veselības aprūpes speciālisti no dažādām jomām strādā kopā, lai diagnosticētu sociālo disleksiju. Viņi var novērtēt bērna runu un viņa spēju risināt problēmas vai novērot bērnu, kamēr viņš spēlējas vai mijiedarbojas ar citiem. Bērnus, kuriem diagnosticēts Aspergera sindroms, nevar izārstēt, taču agrīna iejaukšanās bieži vien palīdz viņiem apgūt nerakstītos noteikumus mijiedarbībai ar citiem. Dažas zāles var palīdzēt bērniem kontrolēt atkārtotas darbības un samazināt stresa līmeni. Kognitīvā uzvedības terapija arī palīdz bērniem tikt galā ar sociālajām prasībām un mazina uzvedības problēmas, piemēram, uzliesmojumus un apsēstības.