Kas ir universālā veselības aprūpe?

Pasaulē izmanto dažus pamatmodeļus, un atšķirība slēpjas tajā, kas ir maksātājs un kas ir pakalpojuma sniedzējs. Beveridža tipa sistēmā aprūpi finansē no vispārējiem nodokļiem un liela daļa iestāžu pieder valstij; tā strādā Lielbritānijā un Ziemeļvalstīs. Bismarka tipa sistēmā finansējumu veido obligātās apdrošināšanas iemaksas, ko maksā darba devēji un darba ņēmēji, bet ārstniecības iestādes bieži ir privātas; tā ir Vācijā un Francijā. Trešais variants ir nacionālā veselības apdrošināšana ar vienu publisku maksātāju un privātiem sniedzējiem, kā Kanādā. Amerikas Savienotajās Valstīs pastāv jaukta sistēma, kurā publiskās programmas sedz atsevišķas iedzīvotāju grupas.

Latvijas sistēma ir tuvāka pirmajam modelim: veselības aprūpi galvenokārt finansē no valsts budžeta, pakalpojumu apjomu un tarifus nosaka valsts, un līgumus ar ārstniecības iestādēm slēdz Nacionālais veselības dienests. Pirmais kontaktpunkts ir ģimenes ārsts, pie daudziem speciālistiem nepieciešams nosūtījums, un pacients par valsts apmaksātu pakalpojumu maksā pacienta iemaksu, no kuras noteiktas iedzīvotāju grupas, piemēram, bērni un grūtnieces, ir atbrīvotas. Ambulatorajai ārstēšanai paredzētās zāles daļēji kompensē pēc kompensējamo zāļu saraksta, bet neatliekamo palīdzību sniedz ikvienam.

Praktiski sistēmā ieiet pa vienām durvīm. Cilvēks reģistrējas pie ģimenes ārsta, un tieši šis ārsts izraksta nosūtījumus, receptes un darbnespējas lapas; bez reģistrācijas lielākā daļa plānveida pakalpojumu paliek nepieejami par valsts cenu. Nosūtījums nav formalitāte, jo bez tā to pašu speciālista vizīti nāksies apmaksāt pilnā apmērā. Ja pie ģimenes ārsta nav iespējams tikt saprātīgā laikā, ģimenes ārstu sarakstu un reģistrēšanās kārtību skaidro Nacionālais veselības dienests, bet akūtos gadījumos strādā neatliekamā medicīniskā palīdzība un ārpus darba laika pieejamā ģimenes ārstu konsultācijas līnija.

Ap šo tēmu ir daudz pārpratumu. Universāla sistēma nenozīmē bezmaksas medicīnu: to apmaksā nodokļu maksātāji, un pacienta līdzmaksājumi pastāv gandrīz visur. Tā arī nenozīmē valsts monopolu, jo privātas ārstniecības iestādes var sniegt valsts apmaksātus pakalpojumus, ja tām ir līgums ar Nacionālo veselības dienestu. Otrs bieži dzirdētais apgalvojums ir, ka universāla sistēma neizbēgami rada rindas; rindas rodas no neatbilstības starp finansējumu, cilvēkresursiem un pieprasījumu, un tās pastāv arī apdrošināšanas modeļos, tikai izpaužas citādi, piemēram, kā ierobežots ārstu tīkls vai augsts pašrisks.

Eiropas Savienībā sistēmas ir savstarpēji saistītas. Eiropas veselības apdrošināšanas karte dod tiesības citā dalībvalstī saņemt nepieciešamo palīdzību ar tādiem pašiem nosacījumiem kā vietējiem iedzīvotājiem, savukārt pārrobežu veselības aprūpes regulējums noteiktos gadījumos ļauj saņemt plānveida ārstēšanu citā valstī, iepriekš saņemot atļauju, ar atlīdzību pēc mītnes valsts tarifiem. Sistēmu salīdzināšanai ir jēga tikai tad, ja salīdzina iznākumus: mirstību no novēršamām slimībām, dzīves ilgumu, finansiālo aizsardzību pret lieliem izdevumiem un pieejamību reģionos, nevis pašus nosaukumus.