Traģiskais varonis ir varonis, kas lemts nelaimīgām beigām. Viņi ir drāmas, romāna, filmas vai mūzikas galvenie varoņi un dažkārt tiek saukti par traģisko varoni. Stāstus, kuros tie parādās, sauc par traģēdijām, un tie klasiskajā grieķu dramaturģijas izpratnē ir komēdiju pretstati, jo traģiskajam varonim nav laba beigas. Piemēri: Hamlets, Orests un Romeo un Džuljeta.
Galvenais varonis ir varonis, kas veido stāsta galveno daļu. Stāsta galvenais sižets griežas ap šo varoni, un viņam vai viņai ir vislielākā ietekme uz stāsta iznākumu. Varoņus vai nu aizrauj notikumi, kurus viņi nevar kontrolēt, vai arī tiešā veidā veicina viņu likteņus. Varoņi ir galvenie varoņi jebkurā stāstā no romāna līdz komiksam vai no Šekspīra lugas līdz operai. Galvenais varoņa pretinieks ir antagonists; pēdējā uzdevums ir radīt šķēršļus galvenajam varonim.
Grieķu domātāji, piemēram, Aristotelis, uzskatīja, ka ir tikai divu veidu stāsti: komēdija un traģēdija. Komēdijai bija laimīgas beigas, bet traģēdijai – skumjas. Lēmums par to, vai stāsts ir viens vai otrs, ir atkarīgs no galvenā varoņa iznākuma, nevis no visiem pārējiem kopā. Tas, iespējams, izskaidro, kāpēc tika lietots termins traģēdija, jo sengrieķu valodā tas nozīmē “kazas dziesma”, un kazai iznākums bija reti labs.
Traģiskā varoņa gala iznākumam nav jābūt tik satraucošam kā kazai. Tomēr bieži tā ir. Nāve ir lielākā traģēdija līdzās statusa, bagātības, brīvības un cieņas zaudēšanai. Traģisks varonis var būt traģisks arī tāpēc, ka izšķērdēja savus talantus un resursus vai atstāja sajūtu par to, kas būtu bijis, ja viņš būtu sasniedzis savu potenciālu. Aristotelim traģiskais varonis un viņa traģēdija ir jāuzrāda kā drāma vai luga, nevis kā stāstījums, kā tas atrodams romānā.
Aristotelis traģiskajam varonim uzskaitīja četras grieķu īpašības: muižniecība, hamartija, peripetija un anagnorisis. Pirmkārt, varonim ir jābūt ar zināmu cēlumu un gudrību, lai gan tas viņu neglābj. Otrais ir hamartija, traģisks rakstura trūkums vai kļūda, kas noved pie viņa vai viņas krišanas. Trešais ir peripetija, laimes maiņa, ko rada hamartija. Ceturtā ir anagnoristika, cilvēka likteņa atklāšana vai apskaidrība un paša galvenā varoņa trūkumu loma.
Galvenie traģiskā varoņa piemēri ir atrodami klasiskajos un viduslaiku dramatiskajos darbos. Tie ietver Viljama Šekspīra darbus, piemēram, ar “Hamlets” un “Otello”. Piemēri ir atrodami arī Eshila “Orestejā” un Sofokla “Antigonē”.