Līdzīgi kā rondo, triolets ir poētiska forma ar noteiktu struktūru un atkārtojošām līnijām. Triolets, kura izcelsme ir Francijā ap 13. gadsimtu, sastāv no astoņām rindām, kurās izmantotas tikai divas atskaņas. Pirmā rindiņa atkārtojas dzejoļa vidū, un kupeja, ar kuru dzejolis sākas, arī to beidz. Triolets bieži tiek izmantots, lai izteiktu humoristiskas idejas, taču tas var arī uzrunāt nopietnas domas.
Franču valodā nozīmē “triplets”, triolets ir nosaukts pēc atkārtotās pirmās rindas. Šī rinda dzejolī ir redzama trīs reizes, pirmajā, ceturtajā un septītajā rindā. Otrā rinda atkārtojas tikai vienu reizi, astotajā rindā, bet abas rindas kopā nosaka trioleta atskaņu shēmu. Tā kā ceturtā un septītā rinda atkārtojas, tām ir jāatskaņo ar pirmo rindiņu, bet trešā un piektā rinda arī jāatskaņo ar pirmo rindiņu. Otrajā un astotajā rindiņā ierindojiet sešas atskaņas ar atkārtoto frāzi, tādējādi dzejolī izveidojot tikai divus atskaņus.
Lai gan mūsdienu trioleti bieži ir humoristiski, agrākie dzejoļi bieži bija par nopietnām tēmām. Benediktīniešu mūks Patriks Kerijs uzrakstīja agrākos izdzīvojušos trioletus. Viņa dzejoļi galvenokārt sastāvēja no veltījumiem. Roberts Bridžs, 19. gadsimta angļu dzejnieks, kurš uz īsu brīdi ienesa formu popularitātē, arī rakstīja pārsvarā nopietnus darbus. Pēc 19. gadsimta triolets izkrita no modes un tiek izmantots reti, salīdzinot ar citām formām.
Trioleta atkārtojums un īsums ir ierastā šāda veida dzejoļa pievilcība. Komēdisku dzejoļu autori var izmantot atkārtojumu, lai akcentētu kādu muļķīgu vai humoristisku savas tēmas aspektu, vai, tāpat kā meistarīgi uzrakstītiem nopietniem darbiem, katram nākamajam atkārtojumam pievienot nozīmes slāņus. Šis paņēmiens šķietami vienkāršu dzejoli bieži pārvērš sarežģītā mākslas darbā.
Piemēram, angļu dzejnieks Tomass Hārdijs savu trioletu “Cik lielas ir manas skumjas” sāk ar apgalvojumu “cik lielas ir manas bēdas, cik maz ir mani prieki”. Paziņojums ir pilnīga doma, kas norāda uz viņa pašreizējo prāta stāvokli. Tomēr sestajā un septītajā rindā teikts: “Ne arī mīloša laipnība nepalīdzēja tev parādīt,/cik lielas ir manas bēdas un cik mazi ir mani prieki”. Šeit Hārdijs izmanto atkārtoto pirmo rindiņu kā sarežģītāka teikuma otro pusi, tagad norādot nevis uz savu prātu, bet gan uz dzejoļa uzrunātās personas nespēju izprast runātāja prātu. Šī nozīmju maiņa palīdz šķietami vienkāršajam dzejolim piešķirt sarežģītību.