Trubadūri bija liriskie dzejnieki, kas no 12. līdz 13. gadsimtam uzplauka Francijas dienvidos, komponējot darbus visdažādākajos stilos un par dažādām tēmām. Lai gan tiek lēsts, ka līdz mūsdienām ir saglabājušās aptuveni 300 kompozīcijas, lielākā daļa trubadūru radīto darbu ir zudusi, to mantojums tā vietā dzīvo dažādu mākslas veidu veidā, kas iegūti no trubadūru tradīcijas. Šo viduslaiku dzejnieku darbi iedvesmoja daudzas mākslinieku paaudzes Eiropā, un bibliotēkās un grāmatu veikalos var atrast daudzus viņu esošo darbu tulkojumus.
Galvenā trubadūra raksturīgā īpašība ir tā, ka viņš vai viņa rakstīja langue d’Oc jeb oksitāņu valodā, romantiskā valodā, kurā runāja Francijas reģionā, kas šodien pazīstams kā Provansa. Trubadūra darbi tika veidoti arī mūzikas pavadījumā, ko spēlēja trubadūrs vai palīgs, kas pazīstams kā dzongleur vai minstrel. Daudzi trubadūri komponēja savus darbus, savukārt citi izmantoja jau esošās muzikālās tēmas saviem skaņdarbiem.
Trubadūri rakstīja dažādās balsīs un stilos. Viņi varēja radīt vieglus darbus, kas bieži bija stipri satīriski un dažreiz gandrīz piedauzīgi, vai daudz smagākus, introspektīvus darbus, kuros bija pārdomas par dzīves un mīlestības būtību. Dažas no slavenākajām trubadūru kompozīcijām bija viņu kanso jeb mīlas dziesmas, taču viņi rakstīja arī politiskus darbus, kas pazīstami kā sirventes, paens to nature, filozofijas izpēti un darbus par dažādiem citiem jautājumiem, sākot no kara līdz ceļojumiem.
Lielākā daļa trubadūru bija no augstākajām šķirām, atšķirot viņus no klaiņojošiem sludinātājiem, kuri bieži nāca no zemākās vai vidējās kārtas. Viņu darbi lielā mērā balstījās uz viņu pašu pieredzi, kā arī galma mīlestības un bruņniecības tradīcijām. Papildus atsevišķu darbu komponēšanai trubadūri izpildīja arī zvana un atbildes skaņdarbus, dzejoļus, kuros divi vai vairāki trubadūri sadarbojās, lai izveidotu kopīgu skaņdarbu, un dažreiz viņi izmantoja savu dzeju kā līdzekli, lai vāji aizsegtu cilvēku un sabiedrības kritiku.
Trubadūra tradīcija pārņēma, izplatoties no Francijas visā Eiropā un iedvesmojot reģionālu dzejas un mūzikas uzplaukumu. Trubadūriem bija liela ietekme uz Eiropas mūziku un mākslu, jo viņi dziedāja laicīgu, nevis reliģisku skaņdarbu, tādējādi radot tirgu un interesi par laicīgiem literāriem skaņdarbiem. Tie arī rosināja interesi par literatūru, kas rakstīta parastajās valodās, nevis latīņu valodā, ļaujot Eiropas dažādajām kultūrām izpausties ar savām reģionālajām valodām un tradīcijām. Lai gan mūsdienās šī tautas literatūra ir ierasta lieta, trubadūru laikā tā bija diezgan radikāla.