Valsts nabassaites asiņu banka saņem ziedojumus nabassaites asinis un uzglabā tās lietošanai cilvēkiem, kuriem ir noteikti medicīniski traucējumi, kurus var ārstēt ar cilmes šūnām. Banka veic katra ziedojuma ģenētisko aspektu uzskaiti, lai tā varētu precīzi saskaņot to ar cilvēkiem, kuriem varētu būt nepieciešama ārstēšana. Alternatīvi tā var izmantot kolekcijas cilmes šūnu izpētei; lielākā daļa banku norāda savu darbību. Ziedošana nav obligāta, tikai dažās slimnīcās un var maksāt papildu naudu. Valsts bankas konkurē ar privātbanku, kur cilvēki maksā par nabassaites asiņu savākšanu un uzglabāšanu, ja tas ir nepieciešams citiem ģimenes locekļiem; mazuļa un brāļu un māsu vai citu ģimenes locekļu atbilstība nav garantēta.
Tā kā privātā banku darbība negarantē nepieciešamo cilmes šūnu iegūšanu, lielākā daļa ārstu mudina tā vietā izmantot publisku nabassaites asiņu banku. Ģimenēm ir jāsaprot, ka, ziedojot publiski, tās atsakās no jebkādām īpašumtiesībām uz savām nabassaites asinīm. Ja jaundzimušā brālim vai radiniekam tas vēlāk būtu nepieciešams, viņam nebūtu īpašu tiesību uz ģimenes ziedojumu.
“Īpašumtiesību” trūkums var atturēt dažus cilvēkus no iespējas izveidot publisku nabassaites asiņu banku. Daudzi ārsti apgalvo, ka valsts ziedojumu priekšrocība ir daudz vairāk potenciālo sakritību nekā viena vai divas uzglabātas nabassaites asiņu kolekcijas, un lielākā daļa cilvēku labāk atbilst valsts bankai, nevis privātam veikalam. Privāts ziedojums ir arī dārgs, jo sākotnējās izmaksas ir vairāki tūkstoši ASV dolāru (USD) un ikgadējās uzglabāšanas izmaksas.
Ir pieejamas vairākas publiskas bankas, taču ne tuvu nav pietiekami daudz, lai apmierinātu vajadzību pēc cilvēkiem ar slimībām, kuras varētu ārstēt ar cilmes šūnām, un ģimenes var meklēt pēc sava reģiona vai valsts, lai noskaidrotu, vai tuvumā esošā slimnīca sadarbojas ar banku. Dzemdību speciālistiem vai ģimenes ārstiem ir jāsadarbojas arī bērna piedzimšanas laikā. Kā minēts, ģimenei, iespējams, būs jāmaksā daļa no izmaksām, kas parasti ir aptuveni 100 USD vai nedaudz vairāk, un ģimenēm ir jāsazinās ar valsts nabassaites asiņu banku vai akušieri, lai noskaidrotu, vai šī maksa tiek piemērota.
Tāpat bankas nepieņem ziedojumus no katras ģimenes un veic vai lūdz dzemdību speciālistam veikt rūpīgu mātes veselības anamnēzi. Ja mātes veselība vai vēsture ir slikta, ziedojumus atsaka. Turklāt aptuveni puse no visiem ziedojumiem tiek izmesti tādu iemeslu dēļ kā nepietiekama apjoma dēļ.
Ir grūti finansēt publisku nabassaites asiņu banku, un tas izskaidro, kāpēc tās nav pieejamas visur. Šīs bankas paļaujas arī uz finanšu ziedojumiem, taču daudzām no tām ir zems profils un tās nesaņem vajadzīgo uzmanību, lai darītu vairāk, kā tikai strādātu ar ierobežotu budžetu. Tā kā arvien vairāk tiek saprasts par cilmes šūnām, ir pieaugusi interese par valsts banku pakalpojumiem, un tas var palielināt sabiedrības atbalstu šīm bankām, kas tieši vai ar pētījumu palīdzību varētu piedāvāt dzīvību glābjošus līdzekļus cilvēkiem ar noteiktām slimībām.