Kas ir valūtas maiņas koeficients?

Ir dažādas metodes, ar kurām aprēķina maiņas koeficientu. Parasti akciju novērtēšanu veic trešo pušu brokeri, lai noteiktu katras akcijas cenu abiem uzņēmumiem, un tas ir norādīts līgumā starp abiem uzņēmumiem. Brokeri parasti iekasē procentus no darījuma kopējās summas kā maksājumu.

Tāpat kā visas attiecības, arī maiņas koeficients būtībā ir veids, kā izteikt skaitlisko daļu. Daudzos gadījumos daļskaitļa augšējais skaitlis, kas pazīstams kā skaitītājs, ir viena uzņēmuma vidējā cena par vienu akciju, bet apakšējais skaitlis, saucējs, ir otra uzņēmuma sākotnējā publiskā piedāvājuma (IPO) cena. Tomēr diez vai tas ir noteikums, un pašu uzņēmumu ziņā ir vienoties par maiņas koeficienta nosacījumiem. Citi faktori, kas var ietekmēt tā noteikšanu, ietver, bet neaprobežojas ar tiem, apgrozībā esošo akciju skaitu, nenomaksāto parādu, jebkura akciju tirgus vērtību un naudas plūsmu.

Parasti mērķa uzņēmuma akcijām tiek piešķirta augstākā cena, kas ir augstāka par pašu uzņēmuma akciju vērtību, ko pārdotu atklātā tirdzniecībā. Tas parasti tiek darīts, lai padarītu darījumu saldāku akcionāriem, kuri citādi varētu būt atturīgi pret darījumu. Desmit līdz 20% nav nekas neparasts, lai gan atkarībā no konkrētā piedāvājuma apstākļiem var tikt piedāvāti augstāki un zemāki piedāvājumi. Abu pušu akcionāri galu galā balso par to, vai pieņemt darījumu, un akcijas tiek masveidā pārdotas, lai pabeigtu iegādi.

Pēc maiņas koeficienta būtības to nepiemēro, ja darījumā ir iesaistīts privāts uzņēmums, jo tie nav publiski tirgoti un tiem nav akcionāru. Šādos gadījumos grāmatveži mēģina izvērtēt privātā uzņēmuma aktīvus, ieņēmumus, kredītreitingu vai obligāciju reitingu un citus kritērijus, lai noteiktu pieņemamu pirkuma cenu. Šādā gadījumā par pārdošanu ir jālemj uzņēmuma īpašniekiem, nevis akcionāriem.