Kas ir verbālā ironija?

Sarkasms, kas grieķu valodā burtiski nozīmē “miesas plosīšana”, ir verbālās ironijas veids, kam, kā norāda tā etimoloģija, ir skarba nokrāsa. Sarkastisks komentārs ir tāds, kurā teikts pretējs tam, kas ir domāts ar nolūku kaitēt vai aizvainot. Piemēram, cilvēks var sarkastiski piezīmēt: “Nu, vai jūs neesat ģēnijs?” studentam, kurš nav nokārtojis ieskaiti.

Sarkasms ir jānošķir no šķelmības, kas ir līdzīga, taču tai ir humoristiski, nevis aizvainojoši nolūki. Vārdi “sarkastis” un “šķautņains” bieži tiek lietoti kā sinonīmi ikdienišķās sarunās, taču patiesībā abi ir ļoti atšķirīgi pēc toņa un mērķa. Tomēr atšķirība starp abiem bieži vien ir balss toņa jautājums, nevis faktiskie vārdi. Ja kāds saka: “Ak, labs darbs!” viesmīlim, kurš nomet paplāti, nodoms var būt skarbs vai nekaitīgs — sarkastisks vai viltīgs — atkarībā no runātāja liecības.

Pārspīlēts un nepietiekams novērtējums var būt arī verbālās ironijas veidi, īpaši, ja tas tiek darīts apzināti. Tīša pārspīlējuma, ko dažkārt dēvē par hiperbolu, piemērs varētu būt: “Tur bija grāmatu kalni!” kur “kalni” acīmredzami ir pārspīlēts. Nepietiekams apgalvojums ir smalkāks verbālās ironijas veids, un to var izteikt ar smieties. Piemēram, runātājs var komentēt to pašu lielo grāmatu daudzumu, sakot: “Šķiet, jums šeit ir dažas grāmatas.” Abos gadījumos teiktais nav tieši pretējs faktiskajai nozīmei, jo tas ir sarkasmā, taču tas joprojām neatbilst precīzi.

Vidus angļu valodas literatūrā bieži tiek izmantots nepietiekams apgalvojums kā retorisks līdzeklis. Anonīmajā episkajā dzejolī Beovulfs runātājs saka, ka “nemaza kompānija” pulcējās, kad Beovulfs teica, ka cīnīsies ar briesmoni Grendelu. Šis konkrētais nepietiekama paziņojuma veids ir pazīstams kā litotes, kas nozīmē, ka kaut kas ir īpaši patiess, sakot, ka tā pretējais nav patiess.