Kas ir vertikālā saimniecība?

Vertikālā saimniecība ir liels tornis ar vairākiem līmeņiem, katrā no tiem ir augsne un labība. Dickson Despommier, Kolumbijas Universitātes vides zinātnes profesors, ap tūkstošgades miju nāca klajā ar ideju kā risinājumu iedzīvotāju skaita pieaugumam un neapstrādātas lauksaimniecības zemes pieejamības samazināšanās. Viņa vertikālajā saimniecības dizainā ir 30 stāvi, un tas ir aptuveni pilsētas kvartāla lielumā. Daudzstāvu dizains ļautu vertikālo fermu izvietot pilsētas centrā, novēršot transporta izmaksas.

Despommier apgalvo, ka lauksaimniecībai pašlaik ir atvēlēti 800 miljoni hektāru jeb 8% no kopējās zemes platības. Vēsturiski 15% šīs zemes ir izpostīti sliktas lauksaimniecības prakses dēļ. Daudzi zinātnieki šajā gadsimtā paredz pārtikas krīzi, ja vien netiks veikti pasākumi pret to. “Horizontālā” lauksaimniecība, kā mēs to varam saukt, ir atbildīga par daudzu slimību un parazītu izplatību, piemēram, gripa, trakumsērga, dzeltenais drudzis, tropu drudzis, malārija, tripanosomiāze, āķtārpi un šistosomioze, īpaši tropos. Lai aizsargātu vidi un samazinātu globālos slimību pārnēsātājus, Despommier iesaka lauksaimniecības darbības virzīties vertikāli.

Tā kā vertikālā saimniecība būtu stingri kontrolēta vide, varētu sasniegt augstu ražu. Iekštelpu aizsardzībā nepārtraukta lauksaimniecība var notikt dažādos klimatiskos vai ekoloģiskos apstākļos.

Vertikālai saimniecībai būtu jābūt patstāvīgi funkcionējošai ekosistēmai, jo tā būtu nošķirta no ārpuses. Bugs būtu jātur ārā uz nenoteiktu laiku, un augiem būtu nepieciešama atbilstoša ventilācija. Jebkurš trūdošs organiskais materiāls ir jāpārstrādā vai lēti jāiznīcina. Jo efektīvāka ir struktūra, jo mazāka apkope ir nepieciešama un galu galā lielāka atdeve no ieguldījumiem tās īpašniekiem. Tuvākā nākotnē vertikālā ferma varētu būt pilnībā automatizēta.

Iekštelpu lauksaimniecība ir izmantota iepriekš, galvenokārt zema izmēra kultūrām, piemēram, garšaugiem un tomātiem, taču vertikālā saimniecības projekts to palielinātu un ļautu ražot lielākas kultūras, piemēram, kviešus. Viens no ierobežojumiem būtu nespēja audzēt mājlopus, ja vien tie nav īpaši pielāgoti iekštelpu videi. Ilgtermiņā pastāv spēcīgs stimuls atteikties no mājlopiem, jo ​​ir nepieciešams liels barības daudzums, lai pabarotu dzīvnieku, līdz tas sasniedz punktu, kurā to var nokaut izdevīgi. Ar panākumiem vertikālās lauksaimniecības metodes varētu izmantot arī lauksaimniecībā kosmosā vai uz citām planētām. Šo ideju bieži dzird saistībā ar frāzi “pilsētas ilgtspēja”.