Tie ir divi galvenie un nozīmīgi mirkļi jebkuras ģimenes dzīvē: kad piedzimst pirmais un pēdējais bērns. Ņemot vērā uzmanību, kas tiek pievērsta abiem šiem bērniem, tiem, kas iekrīt pa vidu, var būt noteiktas pazīmes un uzvedība, kas citiem nav raksturīga. Dzimšanas secība patiešām ietekmē, un tiem, kas atrodas vidū, pastāv risks saslimt ar stāvokli, kas pazīstams kā vidējā bērna sindroms. Vidējie bērni bieži jūtas ignorēti vai mīlēti mazāk nekā citi, un viņiem ir zems pašvērtējums.
Bieži tiek uzskatīts, ka šis stāvoklis attīstās vidēji dzimušam bērnam, bet dažreiz to var atrast ikvienam bērnam, kas dzimis no vecāka līdz jaunākajam bērnam. Tā kā psihologi arvien vairāk apzinās šo problēmu, starp daudziem, kas ar to saskaras, ir dažas kopīgas iezīmes. Izpratne par to, kā ģimenes kārtība var ietekmēt šo stāvokli, sniedz dažas norādes par to, kā to ārstēt.
Vidējā bērna sindroma sekas ir daudzas. Bērns var justies kā nepiederīgs, ja visa uzmanība tiek pievērsta vecākajam un jaunākajam. Vidējais bērns var arī justies tā, it kā viņu mīl mazāk, viņam ir zems pašvērtējums un viņam trūkst virzības sajūtas. Tomēr šie simptomi attiecas ne tikai uz bērnību, bet arī var saglabāties cilvēkā visu viņa pieaugušo dzīvi.
Labā ziņa ir tā, ka sindromu var viegli identificēt, un tam nav fiziska rakstura. Tas ir ļoti ārstējams, it īpaši, ja tas tiek atzīmēts agri. Tikai vecāku attieksmes maiņa bieži vien ievērojami atvieglos situāciju. Vecākiem vienmēr ir jāņem vērā, ka vidēji dzimušajam bērnam bieži tiek pievērsta vismazākā uzmanība. Tas nenozīmē, ka vecāki ir slikti, jo tā ir dabiska reakcija un bieži notiek zemapziņā.
Vecākiem vienmēr ir jāgādā, lai katrs bērns justos mīlēts un novērtēts. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad cenšas izvairīties no vidējā bērna sindroma sekām. Katrs bērns ir unikāls un īpašs. Lai gan tas var būt grūti, ir jācenšas iesaistīt visus bērnus aktivitātēs, kā arī veltīt katram savu individuālo uzmanību.
Ja ir vairāki brāļi un māsas, vecākiem vajadzētu atrast laiku, lai katram veltītu individuālu uzmanību. Tas var ietvert īpašu nakti reizi mēnesī, kad viens vecāks izved bērnu, bet otrs paliek mājās ar pārējiem. Tas var ietvert katru dienu īpašu laiku, lai runātu par bērna dzīvi un jūtām. Šie vienkāršie sīkumi var palīdzēt visiem bērniem justies vienlīdzīgiem un būt par labu visiem bērniem ģimenē.