Kas ir vidējais svērtais termiņš?

Vidējais svērtais termiņš ir termins, ko visbiežāk izmanto ar hipotēku nodrošinātiem vērtspapīriem, kas ir atvasināto ieguldījumu veids, ko veido daudzas atsevišķas hipotēkas. Aprēķins, kas balstīts uz visu vērtspapīrā esošo hipotēku kopējo vērtību un laiku līdz dzēšanas termiņam vai laiku līdz galīgajai izmaksai katrai hipotēkai, iegūst vidējo svērto termiņu. Jo augstāks ir skaitlis, kas iegūts no vidējā svērtā termiņa aprēķina, jo ilgāks ir atvasinātā vērtspapīra pamatā esošajiem aktīviem līdz galīgajai izmaksai.

Ieguldījuma vidējā svērtā termiņa aprēķins sākas ar visu vērtspapīru veidojošo aktīvu kopējo vērtību. Pēc tam katra aktīva vērtību dala ar visu aktīvu kopējo vērtību; šo rezultātu reizina ar gadiem, kas atlikuši līdz atsevišķa aktīva dzēšanas termiņam. Pēc tam šo darbību atkārto katram atsevišķam portfeļa aktīvam. Saskaitot rezultātus katram aktīvam, tiek iegūts vērtspapīra vidējais svērtais termiņš.

Matemātiskajos aprēķinos termins “svars” attiecas uz viena skaitļa relatīvo nozīmi citiem. Sadalot viena portfeļa atsevišķa aktīva vērtību ar visu portfeļa aktīvu kopējo vērtību, tiek iegūts atsevišķa aktīva svars attiecībā pret kopējo portfeli. Svērtais vidējais rādītājs ir vēl viens solis tālāk, aprēķinot visu portfeļa aktīvu kopējo relatīvo nozīmi.

Tiem, kas novērtē vērtspapīru, vidējais svērtais termiņš nesniedz nekādu ieskatu ne par vērtspapīra pamatā esošo atsevišķo ieguldījumu kvalitāti, ne arī par aktīvu kumulatīvo kvalitāti. Šis skaitlis sniedz vienreizēju pārskatu par to, cik ilgi aktīvs turpinās gūt ienākumus, ja pamatā esošie aktīvi būs veselīgi. Pārskatot svērto vidējo termiņu laika gaitā, var iegūt vēl skaidrāku priekšstatu par vērtspapīra ilgtermiņa atmaksas laiku, atkal pieņemot, ka tā pamatā ir aktīvi.

Termins vidējais svērtais termiņš tiek piemērots arī aprēķiniem, ko izmanto obligāciju novērtēšanai. Šis aprēķins, ko sauc par Makolija ilgumu un nosaukts ekonomista Frederika Makolija vārdā, ir izstrādāts, lai palīdzētu ņemt vērā obligācijas vērtības procentu likmju maiņas risku. Makolijs noteica, ka nesvērtie vidējie rādītāji nebija noderīgi, lai mēģinātu paredzēt šādus riskus. Viņa obligācijas ilgums diskontē obligācijas naudas plūsmu ar tās ienesīgumu līdz dzēšanas termiņam, reizina to ar laiku līdz naudas plūsmai un dala to ar obligācijas cenu.