Vienpadsmitā stunda ir pēdējais iespējamais brīdis, kad kaut ko var izdarīt, pirms var rasties problēmas vai risinājumi. Frāze “vienpadsmitajā stundā” kļuva populāra 19. gadsimtā, taču tika lietota daudz agrāk. Tas īpaši atsaucas uz Mateja grāmatu Jaunajā Derībā (20:2-16).
Šis Mateja evaņģēlija stāsts ir līdzība par strādniekiem, kuri ierodas darba dienas vienpadsmitajā stundā un joprojām saņem pilnas dienas algu. Bībeles pētnieki ir norādījuši, ka līdzība var nozīmēt, ka pat tie cilvēki, kuri tuvojas kristietībai vēlu, joprojām izpelnīsies visas mūžīgās dzīves prieka priekšrocības.
Daži zinātnieki šo stundu pat ir norādījuši kā stundu no pulksten 5 līdz 6, jo parastā darba diena būtu no saullēkta līdz saulrietam vai no pulksten 6 līdz 6. Šī ļoti burtiskā nozīme reti attiecas uz vienpadsmito stundu, jo to lieto parasti. Tā vietā tas vienkārši nozīmē “pēdējā iespējamajā laikā”.
Daži “vienpadsmitajā stundā” saista ar vilcināšanos un uzskata šo frāzi negatīvā nozīmē. Piemēram, Konstantīna pievēršanās kristietībai uz nāves gultas dažiem kristiešiem šķiet netaisnīga, jo tas notika pašā pēdējā brīdī. Students, kurš gaida līdz vakaram pirms darba rakstīšanas vai uzdevuma pabeigšanas, noteikti ir vilcinājies un var nodot darbu, kas nav rūpīgi pārdomāts vai labi sagatavots.
Citos apstākļos pēdējā brīža risinājums tiek vērtēts pozitīvi. Piemēram, teikumā “Pedagogu arodbiedrība un Skolu valde vienpadsmitajā stundā varēja vienoties par līgumu” šī frāze tiek lietota pozitīvi. Ja līgums nebūtu sarunāts, tad Skolotāju arodbiedrībai varbūt būtu nācies streikot. Citiem vārdiem sakot, dažreiz risinājums, kas tiek saņemts īstā laikā, izglābj situāciju.
Citreiz problēma var parādīties vienpadsmitajā stundā, kas aizkavē kaut ko paveikt. Ģimenei, kas visu dienu kravāja mantas, lai dotos ceļojumā, ceļojumu pēdējā brīdī var aizkavēt mazulim pēkšņi uznākot temperatūra. Šādas problēmas parasti ir nevēlami gadījumi.