Terminam vikārs ir vairākas nozīmes, un tas ir izmantots kristīgajās reliģijās tūkstošiem gadu. Katoļu baznīcas pāvestam ir Kristus vikāra jeb Vicarius Christi tituls. Būtībā viņš ir Dieva pārstāvis uz zemes un ir saņēmis savu iecelšanu no Kristus. Vārds “vietnieks” var dot priekšstatu par to, ko nozīmē šis termins: dzīvot kā vietnieks nozīmē dzīvot bez tiešas pieredzes par kaut ko, bet gan caur kaut ko citu. Kāds var dzīvot caur citu cilvēku, skatoties televizoru vai lasot grāmatas, lai minētu dažus piemērus. Šīs lietas, kas nav tiešas pieredzes, ir tās personas vietnieki, kas piedzīvo lietas no otrās puses; tie atspoguļo pieredzi, nebūdami pieredze.
Faktiski dažādās reliģijās vikārs ir baznīcas vietnieks vai labāk definēts kā baznīcas pārstāvis. Kopš tā laika šim terminam ir daudz izcilu atšķirību attiecībā uz draudzes vadītāju vai kalpotāju. Tas var arī norādīt tādas personas statusu vai apmācību, kas baznīcā strādā kā kalpotājs.
Mūsdienu izpratnē luterāņu vikārs būtībā beidz stažēšanos un nav saņēmis ordināciju. Pēc skolas beigšanas viņš gadu kalpos draudzē un par šo dienestu viņam maksā nelielu stipendiju. Šī ir viņa apmācības vieta, un iecelšana, ko viņš saņem kādā pagastā, gandrīz vienmēr ir gads. Pēc tam viņš var kļūt par draudzes mācītāju vai prāvestu vai palikt, lai palīdzētu draudzei, kurā viņš sāka savu darbu. Šim indivīdam algu maksā vai nu draudze, kurā viņš strādā, vai lielāka baznīcas struktūra.
Visbiežāk šis termins tiek lietots, aprakstot anglikāņu un bīskapu garīdzniecības pārstāvjus. Agrākais vikārs tika iecelts par tādu atkarībā no tā, kā viņam tika samaksāts. Pārsvarā draudzes prāvests dzīvoja no pašpietiekamas draudzes desmitās tiesas un ziedojumiem. Anglikāņu baznīcas galvenā organizācija iecels vikāru un maksāja viņam, ja viena baznīca vēl nevarētu sevi uzturēt.
Bieži vien jaunizveidotu draudzi, kas vēl nespēj sevi uzturēt ar ziedojumiem, sauc par misiju. Tās vadītājs kā episkopālās jeb anglikāņu baznīcas pārstāvis ir misijas vikārs. Viņš turpinās saņemt algu no pieskaitāmās organizācijas, līdz baznīca būs labi izveidota un varēs atļauties uzturēt prāvestu. Šajā brīdī viņš var kļūt par prāvestu un visu vai vismaz lielāko daļu savas algas saņem no paša izveidotās draudzes.
Mūsdienās šis termins galvenokārt tiek lietots Apvienotajā Karalistē, un lielākā daļa priesteru sevi dēvē par kalpotājiem vai garīdzniekiem. Izņemot luterāņu baznīcu, cilvēki, visticamāk, redzēs, ka lielākā daļa protestantu konfesiju kalpotāju ieceļ sevi par priesteriem vai kalpotājiem, jo viņi darbojas ar vienādām pilnvarām neatkarīgi no viņu atalgojuma struktūras. Jēdziens “prāvests” joprojām tiek plaši izmantots, jo šī persona parasti ir vienas draudzes galva un parasti ir atbildīga par baznīcas finansiālajiem aspektiem.