Vīriešu atskaņa ir tāda, kurā ir atskaņa tikai viena zilbe. Visbiežāk šī ir noteiktā rindas beigu zilbe, un zilbe parasti ir uzsvērta. Tas kontrastē ar sievišķo atskaņu, kurā ir atskaņas abas gala vārda zilbes. Vīrišķais atskaņas veids ir visizplatītākais atskaņas veids, ko izmanto angļu dzejā.
Dzejnieki vīriešu atskaņā lieto vienzilbes vārdus. Piemēram, vārdu “durvis” var atskaņot ar “stāvs” vai “rietumi” ar “labākais”. Tomēr bieži tiek lietoti vārdi ar vairāk nekā vienu zilbi. Piemēram, galvas nociršana var būt saistīta ar bailēm vai sākt ar aizstāvību. Kamēr vārdu pēdējās zilbes ir atskaņas, var izmantot jebkura garuma vārdus.
Vairumā gadījumu atskaņojošajai zilbei ir jābūt pēdējā uzsvērtajai zilbei. Piemēram, “atrašana” parasti netiek uzskatīta par atskaņu ar “runāšanu”, lai gan tiem ir viena un tā pati pēdējā zilbe. Tas ir tāpēc, ka katra vārda pirmā daļa ir uzsvērtā zilbe, nevis daļa “ing”. Francijā dzejnieki neskaita vārda beigu zilbi, ja tā beidzas ar kluso “e”.
Terminu “viena atskaņa” var izmantot arī, lai aprakstītu vīrišķo atskaņu. Vēl viens termins ir vienzilbs. Vēl citi lieto terminu “vienkāršs atskaņas”.
Vīrišķās atskaņas var izmantot jebkurā atskaņu formātā. Pārī abu rindiņu pēdējā uzsvērtā zilbe būtu atskaņa. “Abab” stanzā katras “a” rindas beigu zilbes būtu atskaņas, tāpat kā katras “b” rindas pēdējās zilbes.
Turpretim sieviešu atskaņai ir nepieciešamas vismaz pēdējās divas vārdu zilbes, lai atskaņu. Kā piemērus var minēt “paņemts” un “bekons” vai “akls” un “prātīgs”. Šo atskaņu veidu bieži sauc par dubulto vai trīskāršu atskaņu, un to var saukt par vairāku vai daudzzilbju atskaņu.
Daudzi dzejnieki vienā dzejolī maina vīrišķo atskaņu un sievišķo atskaņu, bet citi izvēlas vienu vai otru. Vairums dzejoļu veidu neizsaka nekādas priekšrocības, ļaujot rakstītājam noteikt visefektīvāko atskaņas lietojumu konkrētajā skaņdarbā. Tomēr klasiskajā franču dzejā nekad nedrīkst lietot divus vīrišķīgus atskaņus pēc kārtas.
Near rhyme ir termins, ko lieto, lai aprakstītu vārdus, kas gandrīz atskaņo. Ideāls atskaņa ir tas, kas precīzi atbilst. Piemēram, “locīšana” un “turēšana” ir ideāls atskaņs, savukārt “mape” un “pūtējs” ir tuvu atskaņai. Tradicionāli vīrišķā atskaņa prasa, lai atskaņa būtu ideāla, nevis tuvu.