Vizuālā agnozija ir medicīnisks stāvoklis, kurā slimā persona var redzēt sev priekšā novietotu objektu, bet nevar saprast, kas tas ir vai kādam nolūkam tas tiek izmantots. Citiem vārdiem sakot, personai trūkst objektu atpazīšanas. Cilvēkiem, kuri cieš no šī stāvokļa, nav nekādu strukturālu vai neiroloģisku acu bojājumu, kā arī viņu intelektā nav erozijas, kas varētu izraisīt objektu atpazīšanas neveiksmi. Šī stāvokļa galvenā problēma ir vizuālās informācijas apstrāde smadzenēs. Ir divu veidu vizuālā agnosija, apperceptīvā agnosija un asociatīvā agnosija.
Apperceptīvā agnosija, ko dēvē arī par vizuālās telpas agnoziju, ir nespēja atpazīt objektu un atšķirt divus līdzīgus objektus. Piemēram, ja apavi un cimds tiek novietoti pirms personas ar apperceptīvo agnoziju, pacients nevarētu identificēt nevienu objektu. Viņš arī nespētu uztvert, ka abi objekti ir ļoti atšķirīgi. Cilvēki, kuri cieš no šī stāvokļa, nevar kopēt attēlu, spēlēt atbilstošu spēli vai pat veikt salīdzināšanas testu. Šo agnosijas formu visbiežāk izraisa anoksija vai ilgstoša skābekļa līmeņa pazemināšanās, insults vai saindēšanās ar oglekļa monoksīdu.
Asociatīvajai vizuālajai agnozijai ir trīs daļas. Pirmkārt, cilvēki ar šāda veida agnosiju var uztvert objektu, izmantojot pieskārienu, vai arī viņi sapratīs objektu, ja tas viņiem ir aprakstīts. Citiem vārdiem sakot, viņi var identificēt objektu, izmantojot atmiņu vai jebkuru sajūtu, kas nav redze.
Otrkārt, cilvēki ar šo stāvokli var līdzināties līdzīgiem objektiem, bet nesapratīs objektu funkcijas un pat nezina to nosaukumus. Visbeidzot, pacients ar asociatīvo agnoziju saglabā pietiekami daudz vizuālās atmiņas, lai varētu kopēt attēlu, ko viņa ir redzējusi. Asociatīvās vizuālās agnozijas cēloņi ir ļoti dažādi, un daudzu dažādu smadzeņu apgabalu bojājumi izraisa šo stāvokli.
Vizuālā agnozija tika atklāta Olivera Saksa grāmatā The Man Who Mistook His Wife For A Hat. Daļa no šīs grāmatas apraksta vīrieti ar vizuālu agnoziju, kurš ir ļoti funkcionāls savā profesionālajā un personīgajā dzīvē, neskatoties uz nespēju atpazīt objektus. Tas pierāda, ka cilvēki, kuri cieš no šī stāvokļa, bieži vien spēj kompensēt, paļaujoties uz citām maņām, jo īpaši taustes un ožas sajūtu. Skaidrs, ka objektu atpazīšana ir sarežģīta funkcija, kas lielā mērā ir atkarīga no acīm un smadzenēm, taču tai ir nepieciešama arī visu citu maņu ievade, lai smadzenes varētu pieņemt galīgo lēmumu. Kopš 2011. gada nav terapijas, lai izārstētu šo nelaimi.