Wergild vai weregeld bija nauda, kas tika izmaksāta, lai atlīdzinātu kompensācijas noziegumu upuriem sakšu kultūrā. Slepkavību upuru gadījumā nauda tika izmaksāta upura ģimenei vai kungam. Samaksājot Wergild, vainīgās puses varētu izpildīt visas ar noziegumu saistītās saistības, un lieta tiktu uzskatīta par atrisinātu. Saskaņā ar Saksijas likumiem samaksātā Wergild summa mainījās atkarībā no upura sociālā statusa un nozieguma rakstura; nauda parasti tika maksāta par slepkavībām, smagiem ievainojumiem un lielām īpašuma zādzībām. Sistēma laika gaitā kļuva diezgan sarežģīta, sniedzot interesantu ieskatu par to, kā cilvēki un preces tika vērtētas sakšu kultūrā.
Kad nozieguma vainīgais tika noskaidrots, šai personai tiks piedāvāta iespēja samaksāt Wergild kodeksā noteiktajā apmērā. Noziegumi, kas izdarīti pret augsta ranga sabiedrības locekļiem, maksāja burtiski augstāku cenu, savukārt dažiem sabiedrības locekļiem viņu zemā sociālā statusa dēļ vispār nebija tiesību uz Wergildu. Dažos gadījumos nauda pienākas ne tikai cietušajam, bet arī upura kungam.
Ja vainīgā persona nevarēja samaksāt naudu vai atteicās maksāt, cietušā ģimenei bija tiesības atriebties. Šīs tiesības bieži bija pienākums, jo cilvēki nevarēja pieļaut, ka noziegumi paliek bez piezīmēm vai nesodīti. Daudzos gadījumos tas izvērtās par asinsnaidu, kas aptver vairākas paaudzes, jo ģimenes atriebās viena otrai un gaidīja atriebību par savām darbībām.
Šis termins, kas tulkojumā nozīmē “cilvēku zelts”, atspoguļoja svarīgus jēdzienus un vērtības Saksijas sabiedrībā. Iespēja kompensēt upurus kā soda veids bija izplatīta daudzās sabiedrībās un joprojām tiek izmantota dažos pasaules reģionos. Zinātnieki izmanto dokumentāciju par gadījumiem, kad Wergild tika samaksāts, lai uzzinātu vairāk par to, kā sakši novērtēja savas sabiedrības locekļus kopā ar savām mantām. Šie ieraksti piedāvā arī interesantu informāciju par cilvēku izdarīto noziegumu veidiem un to biežumu.
Galu galā šī koncepcija tika pakāpeniski atcelta. Gadījumos, kad cilvēki kādreiz būtu maksājuši kompensāciju, nāvessodu, jo vēlamais soda veids. Daudzos gadījumos sabiedrības pieņēma gan kompensācijas, gan nāvessoda praksi, kā tas bija redzams viduslaiku Anglijā, kur cilvēkiem, kuri izdarīja noteiktus noziegumus, kronis varēja konfiscēt viņu īpašumus papildus nāvessodam. Nav nejauši, ka tas ļāva kronim koncentrēt varu un bagātību papildus tam, lai nodrošinātu spēcīgu atturēšanu no iesaistīšanās noziegumos, piemēram, nodevībā, kur visu īpašumu konfiskācija bija automātisks sods. Pat ja cilvēki bija gatavi piespriest nāvessodu, lielākā daļa nevēlējās atstāt savas ģimenes trūcīgu.