Kas notika 3. decembrī?

Starptautiskā personu ar invaliditāti diena Latvijā nav brīvdiena un nav iekļauta svētku dienās; tā ir atzīmējama diena, kurā notiek konferences, akcijas un vides pieejamības pārbaudes. Politikas jomu pārrauga Labklājības ministrija, invaliditātes ekspertīzi veic Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija, bet asistenta pakalpojumu un pabalstus kārto pašvaldības sociālais dienests un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra atkarībā no pabalsta veida.

Latvija ir pievienojusies ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām, un tās ievērošanas uzraudzībā Latvijā nozīmīga loma ir Tiesībsarga birojam, kas gatavo ziņojumus par vides un pakalpojumu pieejamību. Praktiski tas nozīmē, ka sūdzību par nepieejamu publisku ēku vai pakalpojumu var adresēt gan iestādei, gan Tiesībsargam.

Latviešu valodā oficiālajā lietojumā ir nostiprinājies formulējums „personas ar invaliditāti", nevis „invalīdi". Tas nav politkorektuma izskaistinājums, bet gan atbilstība konvencijas pieejai: invaliditāte tiek saprasta kā cilvēka veselības stāvokļa un vides šķēršļu mijiedarbība, nevis kā cilvēka īpašība. Dokumentos, projektu pieteikumos un mediju tekstos šis formulējums ir sagaidāmais.

Praktiskas sekas: iestāžu veidlapās un projektu konkursos termins „invalīds" mūsdienās parādās tikai vecākos tiesību aktu tekstos, un to lietošana jaunā dokumentā vērtētājiem uzreiz signalizē, ka teksts kopēts no novecojuša parauga.

3. decembri jauc ar 10. decembri, kas ir Cilvēktiesību diena, un ar Ziemassvētku labdarības akcijām, kas Latvijā sākas apmēram tajā pašā laikā. Tests: ja runa ir par vides pieejamību, asistentiem, darba iespējām un tehniskajiem palīglīdzekļiem, tā ir 3. decembra tematika.

Bhopālas datumu bieži norāda gan kā 2., gan 3. decembri. Abi ir pareizi savā ziņā: noplūde sākās nakts vidū, tāpēc dažas hronoloģijas to datē ar vakaru, citas ar rītu. Ja datums svarīgs, labāk rakstīt „naktī no 2. uz 3. decembri".

Bhopālas upuru skaits nekad nav ticis viennozīmīgi noteikts, un dažādi avoti min ļoti atšķirīgus lielumus atkarībā no tā, vai skaita tikai pirmo dienu nāves gadījumus vai arī vēlākos. Tāpat pirmās sirds transplantācijas pacientu izdzīvošanas rādītāji sešdesmitajos gados nav salīdzināmi ar mūsdienu, tāpēc vecu rakstu skaitļus nevajadzētu attiecināt uz šodienas medicīnu. Par konkrētu ārstēšanas jautājumu jārunā ar ārstu, nevis jāsecina no vēstures raksta.