Radioastronomi pēta debess objektus tāpat kā jebkurš cits astronoms, taču viņi to dara savādāk. Izmantojot radioteleskopu, radioastronoms uzrauga debess objektus, kas izstaro radioviļņus. Lielākā daļa astronomu galvenokārt aprobežojas ar novērojumu veikšanu naktī, bet radioastronomi var strādāt arī dienas laikā. Vizualizācija šiem zinātniekiem ir svarīga, bet ne ierastajā novērošanas nozīmē, izmantojot optiskās lēcas. Tā vietā radioastronomi pavada daudz laika, skatoties un interpretējot grafikus.
Astronomijai ir valdzinoša vēsture, kas ziņo par atklājumiem, pētot kosmosu. Daudzi cilvēki neapzinās, ka radioastronomi ir atbildīgi par daudziem no šiem atklājumiem. Viens no svarīgākajiem atklājumiem radioastronomijā bija kosmiskais fona starojums, kas bieži tiek minēts kā pierādījums tā sauktajai “lielā sprādziena” teorijai. Radioviļņus netraucē putekļi, tāpēc radioastronomija ir atbildīga par jaunu objektu noskaidrošanu, kurus astronomi parasti nevarēja redzēt, bet domāja, ka tie ir.
Šādu secinājumu izdarīšana prasa laiku un pacietību. Aicinājums sākas ar radioteleskopu, ko radioastronoms izmanto, lai uzraudzītu radioviļņus, kas iet cauri Visumam. Šāda veida teleskops, kas darbojas līdzīgi kā radio uztvērējs, radioviļņu uztveršanai izmanto antenu. Radioviļņi parasti ir vāji, tāpēc radioteleskopā ir iebūvēts uztvērējs vai pastiprinātājs, lai pastiprinātu signālus. Ierakstītāji ir savienoti ar teleskopu, un tie attēlo radioviļņus vai nu uz milimetru papīra ar tinti, vai, biežāk, tieši datora programmatūras programmā.
Tomēr klausīšanās nav īsti darba daļa, ja vien radioastronomam nav jāpārbauda, vai mākslīgās ierīces rada traucējumus, kas izstaro radioviļņus. Tā vietā, lai klausītos statiskus signālus, radioastronoms uzrauga ierakstītāja izvadi, lai novērotu radioviļņus. Pārraugot šo izvadi, radioastronoms izmanto datorprogrammas, lai izveidotu novērojamā objekta attēlu. Dažreiz tas ietver vairāku objekta skenēšanu un grafiku pārklāšanu, lai izveidotu mozaīkas attēlus.
Paļaujoties uz radioviļņiem, nevis gaismu, radioastronoms neaprobežojas tikai ar nakts novērojumiem. Radioviļņi iekļūst Zemes atmosfērā neatkarīgi no diennakts laika, savukārt gaisma no vairuma debess objektu ir pārāk vāja, lai to redzētu dienasgaismas stundās. Galvenā problēma, ar ko jāsaskaras radioastronomam, ir radioviļņi, ko izstaro cilvēka ierīces neatkarīgi no diennakts laika, kurā viņš strādā. Veiksmīgi radioaparātu astronomi iemācās filtrēt šādu statisku un precīzi novērtēt radioviļņus, ko izstaro astrālie objekti.