Liberum veto, kas latīņu valodā nozīmē “es brīvi aizliedzu”, bija vienprātības noteikuma forma Polijas un Lietuvas Sadraudzības valstīs, ko parlamenta deputāti izmantoja, lai ar vienu balsojumu pārspētu jebkuru pasākumu. Katram Seima vai parlamenta loceklim bija likumīgas veto tiesības jebkuram izskatāmajam likumprojektam vai beigt pašreizējo sesiju un anulēt visus pieņemtos aktus. Liberum veto tika piešķirts, pieņemot, ka visi Seima locekļi ir vienlīdzīgi politiski apsvērumi, taču praksē tas bieži paralizēja valdību, līdz tā tika likvidēta 1791. gadā.
Polijas-Lietuvas Sadraudzība bija valstu federācija, kurā no 1569. līdz 1795. gadam valdīja kopīgs ievēlēts monarhs. Seimu parasti sasauca karalis reizi divos gados. Katrs reģions par savu Seima pārstāvi ievēlēja deputātu no vietējās zemes sapulces jeb sejmiku.
Katram pārstāvim Seimā no 16. gadsimta vidus līdz 18. gadsimta beigām bija liberum veto tiesības. Tas bija paredzēts, lai ierobežotu monarhijas varu, ļaujot jebkuram loceklim uzlikt veto tiesību aktiem un izbeigt pašreizējo Seima sesiju. Patiesībā šīs likumīgās tiesības nozīmēja, ka katrs iesniegtais likumprojekts bija jāpieņem vienbalsīgi.
Deputāts no Kijevas pirmo reizi izmantoja šo vienprātības noteikumu, lai beigtu likumdošanas sesiju 1669. gadā. To plaši izmantoja pēc šīs pirmās instances, apgrūtinot debates un tiesību aktu pieņemšanu. Deputāti arī atsaucās uz šīm tiesībām uzlikt veto konkrētiem likumprojektiem vai pārtraukt apspriedes.
Līdz 18. gadsimta sākumam liberum veto padarīja Sadraudzības valsti arvien neaizsargātāku pret ārējo ietekmi. Kaimiņvalstis, piemēram, Krievija un Prūsija, uzpirktu Seima locekļus, lai tie izmantotu savu veto, lai izjauktu mēģinājumus nostiprināt vai reformēt valdību. Vietējā muižniecība, kas ir greizsirdīga par savu neatkarību, arī mēģinātu ietekmēt Seimu, izmantojot locekļa liberum veto.
Rezultātā Seims nonāca haotiskā stāvoklī. Seima locekļu biežā veto izmantošana vietējo muižnieku ietekmē padarīja neiespējamu varas centralizāciju. Citi deputāti beigtu Seima sēdi ārvalstu labvēļa vārdā, ja izskatāmais likumprojekts apdraudētu labvēļa intereses.
Sadraudzība vājinājās, jo Seims pārstāja darboties neatkarīgi. Karalis Staņislavs II Augusts Poniatovskis ieviesa konstitucionālās reformas, tostarp liberum veto ierobežojumu 1764. gadā, taču šīs darbības rezultātā tikai 1767. gadā sākās pilsoņu karš un Krievijas militāra iejaukšanās. Tam sekoja pirmā Polijas sadalīšana 1772. gadā, kurā Sadraudzība zaudēja aptuveni 30 procentus savu teritoriju Krievijai, Austrijai un Prūsijai.
Teritorijas zaudēšana beidzot mudināja Seimu pieņemt 3. gada 1791. maija konstitūciju, kas atcēla veto. Daudzi vēsturnieki uzskata, ka liberum veto bija galvenais faktors Sadraudzības galīgajā izjukšanā 1795. gadā. Citi apgalvo, ka efektīvais veto aizliegums 1764. gadā ir tas, kas veicināja mūsdienu konstitūcijas pieņemšanu.