Kuras dziesmas latviešiem ir kā otrā himna?
Īsā atbilde
Latvijā oficiāla ir tikai viena himna, bet vairākas dziesmas sabiedrībā pilda gandrīz to pašu lomu: „Gaismas pils“, „Saule, Pērkons, Daugava“ un tautasdziesma „Pūt, vējiņi“. Tās nav noteiktas ar likumu, to statusu uztur Dziesmu un deju svētku tradīcija.
Amerikas Savienotajās Valstīs katram štatam līdzās valsts himnai ir sava oficiāla dziesma, ko apstiprina štata likumdevējs, un tā parasti slavina vietējo ainavu un vēsturi. Latvijā reģionālu himnu nav, un valsts himna ir viena. Tomēr tas nenozīmē, ka trūkst dziesmu ar valstisku svaru: tās ir radījusi koru kustība, nevis parlaments.
„Gaismas pils“ ar Ausekļa vārdiem un Jāzepa Vītola mūziku ir viens no latviešu kordziesmas stūrakmeņiem. Tās tēls par no ūdens dzelmes atgūtu pili tiek lasīts kā stāsts par tautas gara atdzimšanu, un padomju gados šī dziesma gan tika izpildīta, gan uztverta ar dubultu nozīmi, ko cenzūra nevarēja aizliegt, neatzīstot pati sevi.
„Saule, Pērkons, Daugava“ ar Raiņa vārdiem un Mārtiņa Brauna mūziku ir jaunāka, un tieši atmodas gados tā ieguva neoficiālas otrās himnas statusu. Melodija vēlāk ieguva starptautisku dzīvi, jo to par savējo pieņēma arī citas Eiropas kopienas, un tas ir rets gadījums, kad latviešu kordziesma izskan ārpus latviešu auditorijas.
Dziesmas šo lomu Latvijā ieguva vēsturiska iemesla dēļ. Neatkarības atgūšanas procesu 20. gadsimta astoņdesmito gadu beigās nereti dēvē par dziesmoto revolūciju, jo pulcēšanās un kopīga dziedāšana bija galvenā masveida pretošanās forma. Baltijas ceļš 1989. gadā un manifestācijas Mežaparka estrādē parādīja, ka koris ir politisks instruments, kuru grūti izkliedēt ar varu.
Dziesmu un deju svētku tradīcija šo lomu uztur līdz šim, un tā ir iekļauta UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā kopā ar Igaunijas un Lietuvas tradīciju. Svētki notiek ar vairāku gadu starplaiku, tiem gatavojas kolektīvi visā valstī, un repertuārs tiek paziņots iepriekš, lai kori un deju kolektīvi to varētu apgūt skatēs. Tieši šis process, nevis viens koncerts, ir tradīcijas kodols.
Praktiski svarīga ir arī juridiskā puse, ko rīkotāji bieži aizmirst. Tautasdziesmas melodija ir brīvi izmantojama, bet konkrēta komponista apdare un mūsdienu autoru darbi ir aizsargāti ar autortiesībām. Publiskai izpildīšanai pasākumā parasti nepieciešama licence, ko Latvijā kārto autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija, un to izdara rīkotājs, nevis izpildītājs. Tautasdziesma „Pūt, vējiņi“ šajā rindā ieņem atsevišķu vietu: tā ir vecākā un vistautiskākā, to prot gandrīz visi, un tieši tāpēc tā skan gan kāzās, gan sarīkojumos ārzemju latviešu kopienās, kur bieži aizstāj formālu ceremoniju.
Kā iesaistīties Dziesmu svētku tradīcijā
Vienkāršākais ceļš ir pievienoties korim, deju kolektīvam, pūtēju orķestrim vai folkloras kopai savā pašvaldībā vai darbavietā. Kolektīvi uzņem dalībniekus mācību gada sākumā, un daudzos no tiem priekšzināšanas nav obligātas, jo repertuāru apgūst kopā.
Dalība svētkos nav automātiska: kolektīvam jāizpilda repertuārs skatē un jāsaņem novērtējums. Informāciju par gatavošanās kārtību un repertuāru publicē Latvijas Nacionālais kultūras centrs, kas koordinē tradīcijas norisi.
Kad dziesmu var izmantot publiski
Ja pasākumā skan ieraksti vai dzīvs izpildījums, rīkotājam jānoskaidro, vai darbi ir autortiesību aizsardzībā. Autora mūža laikā un noteiktu gadu skaitu pēc tā darbi ir aizsargāti, un tikai pēc šī termiņa tie nonāk publiskajā apritē. Termiņu nosaka Autortiesību likums.
Licenci publiskam izpildījumam izsniedz kolektīvā pārvaldījuma organizācija, un maksa parasti ir atkarīga no pasākuma veida un apmeklētāju skaita. Tas attiecas arī uz kafejnīcām un veikaliem, kuros skan fona mūzika, un tieši tur visbiežāk rodas neplānoti strīdi.
Ko atcerēties par „neoficiālo himnu“ jēdzienu
Neoficiālas himnas statuss nav pārbaudāms fakts, bet sabiedrības vērtējums, un dažādās paaudzēs tas atšķiras. Vecākai paaudzei tuvāka var būt „Gaismas pils“, jaunākai „Saule, Pērkons, Daugava“ vai mūsdienu autoru dziesmas.
Tāpēc tekstā, kur precizitāte ir svarīga, labāk rakstīt, ka dziesmu bieži dēvē par neoficiālo himnu, nevis apgalvot, ka tā tāda ir. Vienīgā valsts himna ir noteikta likumā, un tā ir tikai viena.