Kura dziesma ir Latvijas otrā himna?

Pārbaudes jautājums ir divdaļīgs. Pirmkārt, vai dziesma ir nosaukta likumā. Otrkārt, vai to atskaņo valsts protokola pasākumos, piemēram, paceļot karogu, valsts svētku ceremonijās, ārvalstu delegāciju uzņemšanā un starptautiskās sporta sacensībās kā valsts pārstāvju himnu. Abas atbildes ir apstiprinošas tikai vienai dziesmai.

No tā izriet praktiskais ieteikums pasākumu organizatoriem: ja programmā ir paredzēta valsts himna, tā ir „Dievs, svētī Latviju!“, un tai ir sava atskaņošanas un uzvedības kārtība, tostarp klausītāju piecelšanās. „Saule, Pērkons, Daugava“ ir koncerta repertuāra daļa, un to var dziedāt brīvi, bez protokola prasībām.

Latvijas himnas teksts ir īss, un tieši tāpēc ar to ir grūtāk, nekā šķiet. Vārdus daudzi zina no dzirdes, un izplatītas ir divas kļūdas: sajaukta rindu secība otrajā pusē un patvaļīgi pievienoti vai izlaisti atkārtojumi. Publiskā pasākumā tas ir pamanāms uzreiz.

Risinājums ir triviāls, bet to reti izmanto: oficiālais teksts ir pieejams valsts himnas likumā, un pirms pasākuma to ir vērts izdrukāt un salīdzināt ar to, ko gatavojas dziedāt vai atskaņot. Tāpat vērts pārbaudīt ierakstu, jo internetā klīst gan saīsinātas, gan aranžējuma ziņā pārveidotas versijas, kas valsts pasākumam neder.

Bez Dziesmu svētku tradīcijas jautājums par otro himnu vispār nebūtu radies. Vispārējie latviešu Dziesmu un deju svētki ir nepārtraukta tradīcija kopš 1873. gada, un Baltijas dziesmu un deju svētku tradīcija ir iekļauta UNESCO cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Svētku sagatavošanu un repertuāra apstiprināšanu organizē Latvijas Nacionālais kultūras centrs, un tieši noslēguma koncerta programma lielā mērā nosaka, kuras dziesmas paaudze uztver kā savas.

Vēsturiska nianse, kas paskaidro emocionālo slodzi: okupācijas gados atsevišķas dziesmas kļuva par legālu veidu, kā publiski dziedāt par Latviju tad, kad par himnu to nedrīkstēja darīt. Tāpēc jēdziens „otrā himna“ latviešu apziņā nav vienkārši metafora, bet gan atmiņa par konkrētu politisku situāciju.

Valsts himnai, karogam un ģerbonim ir noteikta aizsardzība, un par valsts simbolu zaimošanu Latvijas tiesību aktos ir paredzēta atbildība. Konkrētais sastāvs un sods jāskatās Krimināllikumā un Administratīvās atbildības likuma jomas regulējumā, un vērtējums katrā gadījumā ir atkarīgs no darbības rakstura un konteksta.

Strīdīgos gadījumos, piemēram, par himnas izmantošanu reklāmā, aranžējumā vai satīrā, robeža starp pieļaujamo un nepieļaujamo nav acīmredzama, un tas ir jautājums juristam, kas strādā ar publiskajām tiesībām vai autortiesībām, nevis jautājums, ko izšķir sabiedriskā doma sociālajos tīklos.