TJG Online
Vēsture un valdība

Latvijas nacionālais koks un citi dabas simboli

Atjaunināts Publicēts 3 min lasīšana

Īsā atbilde

Latvijas nacionālais koks ir ozols, un līdzās tam kā tautas simbols tiek minēta liepa. Papildus tam Latvijai ir nacionālā puķe rudzupuķe, nacionālais putns baltā cielava un nacionālais kukainis divpunktu mārīte.

Nacionālie dabas simboli nav valsts oficiālie simboli tādā nozīmē kā karogs, ģerbonis un himna, kuru lietošanu regulē atsevišķi likumi. Dabas simboli ir vēsturiski un kultūras ceļā nostiprinājusies izvēle, kas atspoguļojas folklorā, dziesmās, rotās un ornamentā. Tieši tāpēc tos nevar mainīt ar iestādes lēmumu, un tieši tāpēc tie ir tik noturīgi.

Ozols latviešu kultūrā simbolizē vīrišķo spēku un izturību, liepa sievišķo maigumu, un abi koki tautasdziesmās parādās kā pāris. Praktiskajā dzīvē abiem bija konkrēts lietojums: liepas ziedi un lūks, ozola miza un zīles. Šī saikne starp simbolu un lietderību ir raksturīga visai latviešu dabas simbolikai, nevis tikai kokiem.

Baltā cielava par Latvijas nacionālo putnu tika izraudzīta 20. gadsimta 60. gados starptautiskā putnu aizsardzības kustības ietvaros, un tā ir putns, kas Latvijā ligzdo pie mājām un ir viegli atpazīstams. Rudzupuķe ir lauku nezāle, kas kļuvusi par tautisku simbolu un parādās tautastērpu rotājumos un dekoratīvajā mākslā. Divpunktu mārīte kā nacionālais kukainis nostiprinājās vēlāk, un tā ir dārziem noderīga suga.

Atsevišķi no simboliem pastāv aizsardzība konkrētiem kokiem. Latvijā ir dižkoku statuss: koks, kas sasniedzis noteiktu apkārtmēru vai augstumu savai sugai, ir aizsargājams dabas piemineklis. Dižkoku nedrīkst nocirst bez atļaujas, un pat zaru zāģēšana ir ierobežota. Kritēriji ir noteikti Ministru kabineta noteikumos, un informāciju par konkrēto koku var pārbaudīt Dabas aizsardzības pārvaldes uzturētajā dabas datu pārvaldības sistēmā.

Tas rada praktiskas sekas zemes īpašniekam. Pirms koka ciršanas savā īpašumā vispirms jāpārbauda, vai koks nav dižkoks un vai teritorija nav īpaši aizsargājama dabas teritorija vai mikroliegums. Ciršanai ārpus meža zemes parasti nepieciešama pašvaldības atļauja, meža zemē darbojas Valsts meža dienesta kārtība ar ciršanas apliecinājumu. Nocirst koku bez atļaujas nozīmē zaudējumu atlīdzināšanu pēc normatīvajos aktos noteiktās metodikas, un summas mēdz būt lielas.

Ja gribat iestādīt koku kā piemiņas zīmi, loģika ir pretēja: stādīšana lielākoties ir brīvi pieejama, bet svarīgi ir izvēlēties sugai piemērotu vietu, ievērot attālumu līdz komunikācijām, ceļam un kaimiņa robežai, un pārliecināties, ka zemes lietošanas mērķis to pieļauj. Pilsētā koku stādīšanu publiskā ārtelpā saskaņo ar pašvaldību, un bieži ir noteikta konkrēta sugu izvēle ielu apstādījumiem.

Ar ko atšķiras oficiālie valsts simboli

Latvijas valsts karoga, ģerboņa un himnas lietošanu nosaka atsevišķi likumi, un tajos ir ietvertas gan proporcijas, gan krāsu toņi, gan lietošanas aizliegumi. Simbola izmantošana precēs un preču zīmēs ir ierobežota, un heraldikas jautājumus vērtē Valsts heraldikas komisija.

Dabas simboliem šāda regulējuma nav. Ozola lapa var tikt brīvi izmantota dizainā, arī komerciālā, ar nosacījumu, ka tā netiek pasniegta kā valsts oficiālā simbolika vai kā valsts iestādes apliecinājums. Ja šaubāties, vai zīmols nesakrīt ar valsts simboliku, to ir vērts pārbaudīt jau pirms preču zīmes pieteikuma Patentu valdē.

Kā pārbaudīt konkrētu koku

Dabas datu pārvaldības sistēmā var apskatīt, vai konkrētajā vietā reģistrēts aizsargājams koks, mikroliegums vai aizsargājama dabas teritorija. Papildus ir vērts ieskatīties pašvaldības teritorijas plānojumā, jo pilsētās bieži ir noteikti papildu apstādījumu aizsardzības noteikumi.

Ja koks ir bīstams, piemēram, sakņu puve vai plaisa stumbrā, vajadzīgs sertificēta koku kopēja jeb arborista atzinums. Tieši šis dokuments ir pamats, ar kuru pašvaldība var atļaut ciršanu arī aizsargājamam kokam. Pašam vērtēt koka stāvokli un tad to nocirst ir sliktākais scenārijs, jo pierādījumu par bīstamību vairs nav.

Atsevišķi jāpiemin koku stādīšana meža ieaudzēšanai lauksaimniecības zemē. Tas nav brīvs lēmums: zemes lietošanas veida maiņa jāsaskaņo, un meža ieaudzēšanai ir noteikta kārtība ar Valsts meža dienestu. Ja to izdara bez saskaņošanas, vēlāk var rasties problēmas gan ar platību maksājumiem, gan ar nekustamā īpašuma nodokļa aprēķinu, jo abi ir piesaistīti zemes lietošanas veidam kadastrā.

Avoti

Visi jautājumi sadaļā Vēsture un valdība Sadaļas jautājumi ar burtu L Ziņot par neprecizitāti