No kurienes Latvija saņem naftu un degvielu?

Degvielas ceļš līdz Latvijas uzpildes stacijai ir garš. Vispirms naftu iegūst un pārdod pasaules tirgū, kur atskaites cena ir starptautiski kotēts jēlnaftas veids. Pēc tam naftu pārstrādā rūpnīcā par benzīnu, dīzeļdegvielu, aviācijas degvielu un citiem produktiem. Tikai pēc tam gatavais produkts ar kuģi, dzelzceļu vai autocisternu nonāk terminālā, no kurienes to izplata tirgotāji. Latvija šajā ķēdē ir tikai pēdējo posmu valsts, jo ne ieguves, ne pārstrādes šeit nav.

Vēsturiski Latvijas degvielas tirgus bija cieši saistīts ar austrumu virzienu, un Ventspils un Rīgas ostas gadu desmitiem bija tranzīta punkti Krievijas naftas produktiem. Pēc 2022. gada Eiropas Savienība pakāpeniski ieviesa aizliegumu Krievijas jēlnaftas un naftas produktu importam, un piegāžu karte mainījās pilnībā. Šodien nozīmīgākie avoti ir Eiropas pārstrādes rūpnīcas, tostarp kaimiņvalstīs, kā arī produkti, kas iepirkti pasaules tirgū un piegādāti pa jūru.

Piegādes drošību nodrošina ne tikai tirgus, bet arī rezerves. Eiropas Savienības regulējums paredz, ka dalībvalstij pastāvīgi jāuztur naftas produktu drošības rezerves, kas atbilst noteiktam patēriņa vai neto importa dienu skaitam. Latvijā par šo sistēmu atbild Ekonomikas ministrija, un rezerves tiek uzturētas gan valsts, gan komersantu pakalpojuma veidā. Tieši šis mehānisms ir paredzēts gadījumam, ja piegādes ķēde tiktu pārrauta.

Cena uz uzpildes stacijas tablo sastāv no vairākām daļām. Lielāko daļu veido produkta cena pasaules tirgū kopā ar pārstrādes un loģistikas izmaksām, tad nāk akcīzes nodoklis, ko administrē Valsts ieņēmumu dienests, un visbeidzot pievienotās vērtības nodoklis, kuru aprēķina no summas kopā ar akcīzi. Tāpēc naftas cenas kritums pasaules tirgū uzpildes stacijā atspoguļojas mazākā apmērā, nekā daudzi sagaida: nodokļu daļa nemainās līdzi biržas svārstībām.

Degvielas sastāvs arī nav nemainīgs. Eiropas Savienības atjaunojamās enerģijas mērķi paredz, ka transporta degvielā jābūt noteiktai biokomponentes daļai, un tieši tāpēc Latvijā tirgo benzīnu un dīzeļdegvielu ar atšķirīgu bioetanola vai biodīzeļa piejaukumu. Ziemā piedevas maina, lai dīzeļdegviela nesabiezētu. Tehniskās prasības un marķējumu uzrauga Patērētāju tiesību aizsardzības centrs.

Ilgtermiņā Latvijas atkarību no importētas naftas samazina nevis jauni piegādātāji, bet patēriņa struktūras maiņa: elektrificēts transports, siltumapgāde bez naftas produktiem un energoefektivitāte. Naftas produktu patēriņa un importa datus pa gadiem publicē Centrālā statistikas pārvalde, un tieši šie dati, nevis publikāciju virsraksti, rāda, cik ātri struktūra patiešām mainās.

Kas notiek, ja piegāde tomēr tiek traucēta? Krīzes gadījumā valstij ir instrumenti: drošības rezervju izlaišana, patēriņa ierobežojumi un koordinācija starp Eiropas Savienības dalībvalstīm un Starptautisko enerģētikas aģentūru. Mājsaimniecības līmenī racionālākā sagatavotība nav degvielas krāšana kannās, kas ir bīstama un normatīvi ierobežota, bet gan gatavība iztikt bez automašīnas dažas dienas.