Latvijas valsts karoga vēsture un lietošana

Stāsts par karoga izcelsmi balstās viduslaiku Atskaņu hronikā, kurā aprakstīts latgaļu karaspēka karogs: sarkans audums ar baltu svītru. Šo liecību 20. gadsimta sākumā izmantoja mākslinieki un sabiedriskie darbinieki, kuri meklēja topošajai valstij savu simbolu, un karoga izskatu precizēja neatkarīgās Latvijas pirmajos gados. Būtiski, ka sarkanais tonis ir tumšs, brūngani sarkans, tautā saukts par karmīnsarkano jeb Latvijas sarkano, nevis spilgti sarkans, un tieši tonis visbiežāk atšķir kvalitatīvu karogu no lēta suvenīra.

Karoga platuma un garuma attiecība, kā arī svītru dalījums ir noteikti likumā: baltā svītra ir šaurāka par katru no sarkanajām joslām. Karogam jābūt tīram, nesaplēstam un nepareizi nekrāsotam, un nolietots karogs nav jāizmet kopā ar sadzīves atkritumiem, bet gan jāiznīcina cieņpilni. Šīs prasības nav dekoratīvas: par necieņu pret valsts karogu likums paredz administratīvu atbildību.

Likums nosaka gan svinīgās, gan sēru dienas. Svinīgi karogu izkar tādās dienās kā 4. maijs un 18. novembris, savukārt sēru dienās karogu izkar ar melnu lenti, kuras platums ir noteikts un kura novietojama karoga augšējā daļā. Konkrēto dienu sarakstu ir vērts pārbaudīt likuma spēkā esošajā redakcijā, jo tas ir papildināts. Pienākums izkārt karogu attiecas ne tikai uz valsts un pašvaldību iestādēm, bet arī uz dzīvojamām mājām, un par to atbild ēkas īpašnieks vai pārvaldnieks.

Karogu drīkst lietot arī ikdienā, bez īpaša iemesla, ja vien to dara ar cieņu. Aizliegts ir karogu lietot kā galdautu, iesaiņojumu vai apģērba daļu tādā veidā, kas pazemo simbolu, kā arī papildināt to ar uzrakstiem un attēliem. Ja karogs tiek izkarts kopā ar citu valstu vai organizāciju karogiem, Latvijas karogam pienākas goda vieta, un vienlaikus lietotajiem karogiem jābūt vienāda izmēra un vienādā augstumā.

Visbiežākā praktiskā kļūda daudzdzīvokļu mājās ir pieņēmums, ka karoga izkāršana ir katra iedzīvotāja brīva izvēle. Pienākums gulstas uz ēkas īpašnieku vai pārvaldnieku, tāpēc mājās ar kopīpašumu par karoga turētāju un tā stāvokli parasti vienojas dzīvokļu īpašnieku kopība. Ja karoga turētāja nav, to var uzstādīt, ievērojot ēkas fasādes prasības, un vēsturiskā centra ēkām vēl jāņem vērā pašvaldības būvvaldes nosacījumi.

Padomju okupācijas gados sarkanbaltsarkanā karoga publiska lietošana bija aizliegta un sodāma, un tieši tāpēc tā atgriešanās 20. gadsimta astoņdesmito gadu beigās kļuva par Atmodas centrālo ainu. Karogs oficiālo statusu atguva pirms valsts neatkarības faktiskās atjaunošanas, un tas paskaidro, kāpēc Latvijā attieksme pret karoga pareizu lietošanu ir jūtīgāka nekā daudzās valstīs, kur simbols nekad nav bijis aizliegts.