TJG Online
Finanses un investīcijas

Nemainīgas summas stratēģija un portfeļa pārbalansēšana

Īsā atbilde

Nemainīgas summas plāns ir vienkārša ieguldījumu disciplīnas metode: riskantākajā portfeļa daļā pastāvīgi tiek turēta iepriekš noteikta summa eiro, un, tiklīdz tirgus vērtība no tās novirzās, ieguldītājs pārdod vai piepērk, lai atgrieztos pie sākotnējā līmeņa. Tā ir viena no pārbalansēšanas stratēģijām, nevis peļņas garantija.

Mehānisms izskatās šādi. Ieguldītājs sadala portfeli divās daļās: aktīvajā, kur ir akcijas vai akciju fondi, un konservatīvajā, kur ir noguldījumi, naudas tirgus fondi vai īstermiņa obligācijas. Aktīvajai daļai tiek noteikta fiksēta summa, piemēram, noteikts eiro apmērs. Ja akciju vērtība pieaug virs šīs summas, pārsniegums tiek pārdots un pārcelts uz konservatīvo daļu. Ja vērtība krīt zemāk, trūkstošais tiek piepirkts no konservatīvās daļas.

Rezultāts ir automātiska pretcikliska rīcība: cenām ceļoties, ieguldītājs pakāpeniski samazina risku, bet cenām krītot, pērk lētāk. Tieši tas ir metodes galvenais ieguvums, jo tā noņem lēmumu no emocijām. Vienlaikus tā ir arī metodes galvenais trūkums: ilgstošā augšupejošā tirgū nemainīgas summas plāns liek pārāk agri pārdot augošos aktīvus, un ilgstošā kritumā tas liek piepirkt krītošus aktīvus, izsmeļot konservatīvo daļu.

Šo plānu bieži jauc ar nemainīgas proporcijas plānu. Atšķirība ir svarīga: nemainīgas summas gadījumā fiksēts ir eiro apmērs, bet nemainīgas proporcijas gadījumā fiksēta ir daļa procentos, piemēram, sešdesmit pret četrdesmit. Proporcijas metode ir izplatītāka, jo tā automātiski pielāgojas portfeļa kopējam augumam, savukārt fiksēta summa laika gaitā kļūst arvien mazāka portfeļa daļa.

Katrai pārbalansēšanai ir cena. Tajā ietilpst darījuma komisijas, pirkšanas un pārdošanas cenu starpība, iespējamās fondu izmaksas un nodokļu sekas. Latvijā no kapitāla pieauguma, kas rodas, pārdodot finanšu instrumentus, ir jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis, un par to jāiesniedz deklarācija Valsts ieņēmumu dienestam. Ir arī ieguldījumu konta režīms, kurā nodokli rēķina tikai tad, kad no konta tiek izņemts vairāk, nekā tajā iemaksāts. Konkrētās likmes un nosacījumi jāpārbauda dienesta materiālos.

Tieši nodokļu un izmaksu dēļ pārbalansēšanas biežums ir svarīgāks par pašu metodi. Izplatītas ir divas pieejas: kalendārā, kad portfeli pārskata reizi gadā vai reizi pusgadā, un sliekšņa pieeja, kad rīkojas tikai tad, ja novirze pārsniedz iepriekš noteiktu robežu. Pārāk bieža pārbalansēšana apēd rezultātu ar izmaksām, pārāk reta pieļauj, ka portfeļa risks klusi aizslīd pavisam citā līmenī.

Latvijas privātam ieguldītājam pirms jebkuras stratēģijas izvēles noder divi pamatsoļi. Pirmais ir pārbaudīt, vai pakalpojuma sniedzējs ir licencēts un vai tas ir iekļauts Latvijas Bankas uzraudzīto tirgus dalībnieku sarakstā. Otrais ir izlasīt izmaksu lapu un pamatinformācijas dokumentu, kurā jābūt norādītam riska līmenim un visām maksām. Šis raksts skaidro mehānismu un nav individuāls ieguldījumu ieteikums.

Kur šī pieeja Latvijā jau darbojas pati no sevis

Valsts fondēto pensiju shēmas un privātie pensiju fondi parasti paši uztur noteiktu akciju daļu atbilstoši plāna stratēģijai, tāpēc dalībniekam pārbalansēšana nav jāveic manuāli. Mainot plānu no aktīva uz konservatīvu tuvāk pensijas vecumam, cilvēks būtībā izdara to pašu, ko dara nemainīgas summas metode, tikai vienu reizi.

Tāpat rīkojas dzīves cikla fondi, kuros akciju īpatsvars gadu gaitā tiek samazināts pēc iepriekš noteikta grafika. Ja portfelis ir neliels, šāds fonds bieži ir lētāks un vienkāršāks risinājums nekā pašrocīga pārbalansēšana ar biežiem darījumiem.

Ir vērts atcerēties arī to, ka pārbalansēšana pati par sevi nepalielina sagaidāmo ienesīgumu. Tās uzdevums ir noturēt risku tajā līmenī, kuru esat izvēlējies. Ja galvenais mērķis ir lielāka gala summa, tad izšķirošais ir regulāru iemaksu apjoms, ieguldījumu izmaksu līmenis un laiks tirgū, nevis pārbalansēšanas metodes smalkumi.

Biežākās kļūdas

Pirmā kļūda ir izvēlēties stratēģiju, nenosakot mērķi un termiņu. Nauda, kas vajadzīga pēc gada, un nauda, kas domāta pensijai pēc divdesmit gadiem, prasa pilnīgi atšķirīgu risku. Otrā kļūda ir neatstāt rezervi ikdienas izdevumiem, jo tad pirmajā krituma brīdī nākas pārdot tieši tad, kad cenas ir zemas.

Trešā kļūda ir uzrakstīt noteikumus un pēc tam tos lauzt. Stratēģijas vērtība slēpjas tās ievērošanā. Ja saprotat, ka sekot noteikumiem nespējat, ir vērts samaksāt licencētam ieguldījumu pakalpojumu sniedzējam vai finanšu konsultantam, un pirms līguma parakstīšanas noskaidrot, kā tiek atalgots konsultants, jo tas ietekmē viņa ieteikumus.

Avoti